Darbu "Attēlu liktenis" (Le destin des images) Ž. Ransjērs publicē 2008. gadā un tajā attīsta fascinējošu, jaunu attēla konceptu laikmetīgajā mākslā, norādot uz to, ka māksla un politika vienmēr ir bijušas savā būtībā cieši saistītas. Filozofs uzsver, ka mākslā pastāv izteikti politiska izvēle: tā var vai nu stiprināt radikālo demokrātiju, vai arī radīt jaunu reakcionāru misticismu. Grāmatā ietilpst piecas esejas ar apakšnodaļām: "Attēlu liktenis" (2001), "Teikums, attēls, stāsts" (2002), "Glezniecība tekstā" (1999), "Dizaina virsma" (2002), "Vai pastāv kaut kas neattēlojams?" (2002), kuras autors sarakstījis laika posmā no 1999. līdz 2002. gadam. Šajos tekstos filozofs pievēršas vizuālajai mākslai – glezniecībai, kino un jo īpaši salīdzinoši nesenam medijam – audiovizuālai instalācijai, kuros visos attēla nozīme ieņem centrālo lomu.Pārskatot virkni mākslas virzienu un tādu teorētiķu kā Žila Delēza, Teodora Adorno, Mišela Fuko, Žana Fransuā Liotāra u.c. darbus, Ž. Ransjērs norāda uz to, ka teorijas par laikmetīgo attēlu savā formā ir atvasinātas no reliģijas un ir piesātinātas ar atsaucēm no tās.
Filosofs Igors Gubenko par šo darbu saka: "Dzīvot attēlu pārsātinātā pasaulē vēl nenozīmē saprast, kas ir attēls un kā tas uz mums iedarbojas. Žaks Ransjērs lūko novērst šo sapratnes deficītu, pētot attēlu darbību dažādos medijos un kontekstos. Nereducējot attēlu reibinošo daudzveidību uz kādu vienu filozofisku principu, Ransjērs vienlaikus neļauj lasītājam apmaldīties laikmetīgās mākslas, vēsturiskās hronikas, literatūras, kino, reklāmas un citu attēlu labirintā, kurā ievilina šī grāmata. Konceptuālie rīki, ko Ransjērs piedāvā attēlu analīzei, noderēs ne vien māksliniekiem un kritiķiem, bet arī kultūras industriju pārstāvjiem, mediju profesionāļiem, dizaineriem un rakstītā vārda meistariem."
