Krājumā iekļauti Zigmunda Freida (1856–1939) darbi, kuros skatīti tādi dvēseles un eksistences fenomeni kā melanholija, sēras, mazohisms, fetišisms u. tml. Melanholija norāda uz dzīves garšas un smaržas zudumu. Tai raksturīga autofāgija, proti, pašēdas, sevis krimšana un gremšana. Melanholiķis ir skumjš, bēdīgs, drūms, arī dīks un laisks, saļuris un žēlabu pārņemts gauseklis, kas novērsies no pasaules, ar kuru nemitīgi ir neapmierināts. Psihoanalīzes ietvaros atklājas jauns skats uz sieviešu depresiju, ļaujot saprast, kāpēc viņas tā sitas pa dzīvi. Viņas sitas, sit un arī nositas, atklājot visplašāko nomāktības diapazonu: no bēdu sagrauztās būtnes līdz ikdienas sadzīviskai teroristei. Un tā pamatā – faktisks vai iedomāts zaudējums, zudums, trūkums vai liegums, ar ko nav iespējams tikt galā.
Freida darbi attiecas uz tā saukto strukturālo periodu, kad uzsvars likts uz dažādām struktūrām un mehānismiem, kas raksturo kā individuālo, tā kolektīvo dzīvi. Krājums vedinās pārdomāt Latvijā dažādo kultūrvēsturisko un psihisko norišu izpratnes iespējas, kā arī praktisku to dziedināšanu psihoterapijas ietvaros.
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
