Filozofiskā un politiskā eseja “Sagūstītais prāts” (“Zniewolony umysł”, 1953) ir viens no nozīmīgākajiem darbiem to mehānismu izpratnei, kuri ļauj pastāvēt totalitārām sistēmām. Grāmatā pateikts daudz būtiska par 20. gadsimtu un analizētas parādības, kas ir aktuālas arī 21. gadsimtā. Tajā aprakstīta prāta paverdzināšana Centrāleiropas un Austrumeiropas totalitārajās valstīs. Autora nolūks nav pievērsties kādai konkrētai valstij, bet gan uzsvērt parādības universālumu, tālab viņš lieto vispārinātus apzīmējumus – Jaunā ticība, Centrs, Metode, ar to domājot komunismu, komunistisko partiju, visās dzīves jomās uzspiestos noteikumus.
Varu pār prātiem iegūst ar daudzveidīgiem ideoloģijas un propagandas instrumentiem.
Neierobežotas varas, paverdzināšanas, ļaunuma kvintesence – koncentrācijas nometnes. Satriecošākais tajās ir ļaunuma, nozieguma bezpersoniskums.
“Viņi soļo līdzenās rindās, vīrs pie vīra, viena masa, viena griba!” Tas ir par SS vienību. Totalitāras varas mērķis – padarīt par nometni visu pasauli. “Galvenais ir paverdzināt prātus,” raksta autors.
No poļu valodas tulkojis Uldis Bērziņš.
