Katrs laikmets, varētu pat teikt – katra paaudze izdzīvo un raksta savu literatūras vēsturi, taču tās kodolu veido autori un darbi, kas spējuši uzjundīt ne vien savu laikabiedru sirdis un prātus, bet dzīvot pāri laikiem, iegulstot literatūras klasikas apcirkņos. Neatkarīgi no klasikas darbu tapšanas vietas, laika un netveramās daudzveidības, tos vieno kā kāda būtiska iezīme – spēcīgs neviennozīmības potenciāls, atvērtība arvien jauniem teksta lasījumiem un interpretācijas iespējām. Skaidri apzinoties, ka literatūras vēsture allaž ir selektīva (ideoloģiski politisku nosacījumu, literatūrvēsturnieku pasaules izjūtas, vērtību sistēmas un estētiskās gaumes iespaidā un tml.), tā tomēr tiecas neizlaist no redzesloka autoru un tekstu kopumu, kas veido nacionālās identitātes substanci.
Monogrāfijas pamatā ir zinātniskās konferencēs un publikācijās aprobēti pētījumi, kas izvērsti agrāk neapgūtu avotu un kontekstu izpētē un papildināti ar jaunām atziņām un secinājumiem. Darbs strukturēts trīs nodaļās, katrā no tām fokusējoties uz noteiktu literatūras vēstures un teorijas jautājumu loku. Pirmajā nodaļā aplūkoti aktuāli mūsdienu literatūrzinātnes teorijas un metodoloģijas jautājumi starpdisciplinārā griezumā (nacionālā literatūra kā literatūrzinātniska kategorija; anglisma “gender” tulkošanas un adaptācijas problēmas latviešu valodas un kultūras telpā). Otrā nodaļa veltīta padomju okupācijas apstākļos tapušajiem tekstiem, kas mūsdienās ieguvuši klasiskā mantojuma statusu. Tajā aplūkota padomju okupācijas laika dzeja, tās poētika un tematiskā struktūra izcilāko autoru (Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša, Vizmas Belševičas u.c.) daiļradē. Trešā nodaļa veltīta lielajiem naratīviem vietas apziņas aspektā, pievēršoties identitātes un modernitātes attiecībām, par refleksijas objektu izvēloties literāro Piebalgu un Rīgas tekstu. Monogrāfijas pamattekstu papildina bibliogrāfija, personu rādītājs un kopsavilkums angļu valodā.
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
