Grāmatas “Sabiedrība bez pasaules” galvenā tēze skan šādi: modernā sabiedrība, zaudējot netveramā un neizmantojamā dimensiju attiecībās ar realitāti, ir zaudējusi arī pasauli, no tās pāri palikušas tikai sasniedzamu mērķu, izdarāmu lietu, fragmentētu baudu, nesaistītu pieredžu un patērējamu preču atlūzas.
Ņemot vērā modernās filozofijas klasiku un pēdējo gadu pētījumus un publikācijas humanitārajās un sociālajās zinātnēs, grāmata pievēršas specifiskām modernās sabiedrības attiecībām ar realitāti. Monogrāfijas 30 nodaļās analizēta modernās eiropeiskā tipa sabiedrības attīstība trīs fundamentālos aspektos: ikdienas, zinātnes un sociāli politisko institūciju valodas aspektā, sociāli konstruētas jēgas aspektā un realitātes kontroles un izmantošanas kāpinājuma aspektā. Grāmatā apkopoti un interpretēti daudzu modernā laikmeta un mūsdienu filozofu un zinātnieku skatījumi uz pēdējo divu gadsimtu Rietumu kultūras attīstību un izstrādāts noteikts jēdzieniskais aparāts šīs attīstības tvērumam, aprakstam un analīzei.
Šajā monogrāfijā autors runā nevis par jēdziena “pasaule” vēsturi, bet gan par mēģinājumu aptvert tos punktus pasaules problēmā, kuros joprojām notiek vai kuros no jauna iedegas filozofisks strīds: tie parādās grāmatas beidzamajās nodaļās un norāda uz nākotnes nodomu aprisēm. Šodien domāt par pasauli nozīmē domāt par to, kādas iespējas modernitāte ir īstenojusi un kādām ļāvusi izgaist, un tieši cīņa par jēdzienu “pasaule” ir īstā cīņa par nākotni.
Attīstības līkne moderno sabiedrību vedusi pie priekšstata par pasauli kā milzīgas izmantojamu resursu krātuves. Lietas un elementi, stihijas un spēki ir nozīmīgi un šīs sabiedrības skatījumā pastāv tikai tiktāl, ciktāl pakļaujas cilvēka kontrolei un atbilst šauri izprasta noderīguma kategorijām. Sabiedrība bez pasaules ir atņēmusi cilvēkam spēju saskatīt pasaules netveramību kā atbrīvojošu pieredzi, kas pārveido dzīvi. Šo pieredzi atjaunot un pārdomāt nozīmētu aiziet no sabiedrības bez pasaules.
