Grāmatas “Viņpus cilvēka” tēze skan: sabiedrība rada pasauli pēc sava tēla un līdzības, jeb, pareizāk, sabiedrība aizstāj pasauli ar sevi – sabiedrība kļuvusi par pasauli, pasaule ir sabiedrība. Šo kritisko tēzi, kas pamatā pausta jau grāmatā “Sabiedrība bez pasaules”, šoreiz papildina refleksijas par sabiedrības bez pasaules konsekvencēm (1) cilvēka sevis izpratnē, (2) dažādu kultūras jomu (mākslas, politikas, zinātnes, filozofijas, literatūras) ievirzē modernitātes laikmetā, (3) pasaules atgūšanas stratēģiju, veidu un iespēju (grāmatā sauktu par substrukcijām) pastāvēšanā un izpētē. “Viņpus cilvēka” ir mēģinājums palūkoties uz laikmetu un tā vēsturiskajiem likteņiem un tomēr arī vēl plašāk izvērst un nostiprināt “sabiedrības bez pasaules” perspektīvu. Taču grāmatas galvenais uzdevums ir uzdot jautājumu: kas un kādas ir cilvēka attiecības ar pasauli? Kur meklējama “pasaule viņpus sabiedrības” un “pasaule bez sabiedrības”? Nosaukums “Viņpus cilvēka” ir jautājums par cilvēku starp pasauli un sabiedrību – par attiecībām ar pasauli, kuras nāktu par labu sabiedrībai, ja tā vairs necentīsies no “šaipus cilvēka” pozīcijām ieņemt vietu arī “viņpus cilvēka”.
