Nāve vienmēr bijusi un ir biedējošs notikums, par kuru grūti runāt. Laika gaitā mainījies un mainās veids, kā ar to tikt galā. Visai netālā pagātnē, kad medicīna un veselības aprūpe bija daudz mazāk attīstītas, smagi slimam cilvēkam bieži nācās ciest lielas sāpes, toties viņš nāvei sagatavojās sev ierastajos apstākļos, savu tuvinieku vidū. Medicīnas izmeklējumiem un zālēm kļūstot arvien specifiskākiem, pacients parasti nokļūst slimnīcā, kur liela vērība tiek pievērsta viņa slimībai, bet nevaļas, neprasmes un neveiklības dēļ neviens nepainteresējas par viņa izjūtām.
Pirms vairākiem gadu desmitiem medicīnas doktore Elizabete Kiblere-Rosa pievērsās smagi slimu pacientu psiholoģijai un nodibināja semināru par nāvi, dzīvi un pārejas posmu. Kopā ar garīdzniekiem un medicīnas studentiem viņa rosināja pacientus stāstīt par savām izjūtām un vajadzībām, atklājot, cik svarīgi ir par to runāt. Tas ir svarīgi visiem – slimajiem cilvēkiem, viņu radiniekiem, medicīnas darbiniekiem, kā arī pārējiem, jo pasaules kārtība ir tāda, ka nāve un miršana attiecas uz itin visiem. Semināra sarunas kļuva par pamatu šai grāmatai. Seminārā iesaistījās arvien vairāk cilvēku, medicīnas doktore sarakstīja vēl citas grāmatas, un attieksme pret šo smago un biedējošo tēmu sāka mainīties un joprojām mainās.
No angļu valodas tulkojusi Velga Vīgante. Māra Garjāņa vāka dizains.
