Alma Makovska (1922–2004) latviešu folkloristikā ir unikāla kā vispamatīgāk audio un video ierakstos dokumentētajā teicēja – viņas mantojums fiksēts vairāk nekā 100 ierakstu stundās. Grāmatas sastādītājs Guntis Pakalns sastapa viņu 1987. gada vasarā un regulāri intervēja 18 gadus. Viņas divu stundu ilgā uzstāšanās “Baltica 1991” bija pirmais stāstnieku pasākums šī festivāla vēsturē. Teicējas mutvārdu mantojums ir ļoti bagāts un daudzveidīgs. Viņas stāstījumos saglabātas dzimtas un apkārtnes teikas, nostāsti un atmiņas vairāku paaudžu garumā. Viņa runā Vandzenes puses izloksnē, kur sastopamas senas vārdu formas, savādi izteicieni, gramatikas un sintakses īpatnības. Grāmatā pasakas atveidotas literārā valodā, saglabājot tikai dažus izlokšnu paraugus. Pasakas ir A. Makovskas mantojuma būtiska sastāvdaļa. Pasaku stāstīšanas tradīcijas, spriežot pēc teicējas un viņas radinieku ziņām, dzimtā pastāvējušas vismaz četru paaudžu garumā, pie tam stāstītāji lielākoties bijuši vīrieši. Līdz šim katra “Novadu folkloras” grāmata ir piedāvājusi jaunus reģionālās un lokālās folkloras aspektus. Arī šī nav izņēmums – tā stāsta par vienas dzimtas pasaku tradīciju vienā konkrētā Latvijas vietā.
Daudzas A. Makovskas pasakas, protams, ir vairāk vai mazāk pazīstamu pasaku varianti – par to konkrētas norādes lasāmas komentāros grāmatas beigu daļā. Bet ir vairākas pasakas, kurām ļoti līdzīgas nav izdevies atrast latviešu pasaku publicējumos – “Aldiņš”, “Morāģis”, “Kupris”, “Klikata-Copata”, “Olī, olā, vai ir pils, vai nav pils?” u. c. Tās varētu būt teicējas dzimtā vai šajā apvidū izveidojušies pasaku vai teiku lokāli varianti.
Izdevumu papildina plašs sastādītāja pēcvārds. Grāmatas izdošanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds.
