Grāmatas priekšvārdā māksliniece Ieva Jurjāne raksta: “Bērnība, brīvība, brīnums – skan līdzīgi. Autors, runājot caur suņiem, protams, domā par cilvēkiem. Bērni, līdzīgi suņiem, dzīvo tuvāk zemei un tuvāk dabai. Tuvāk patiesībai. Sabiedrība, dzīves likumi, tās sakarības, suņa acīm skatītas, var likties vientiesīgas, bet ne dumjas. Lasot stāstu, atbruņo takšeļa Makšeļa sirds un iedaba – mazam, līkkājainam, bet enerģiskam sunim dažos gadījumos ir izšķiroša loma. (..) Es zīmēju veselu vasaru, atceroties arī trīs takšus, kas dzīvojuši manā ģimenē. Viens no tiem arī bija Maksis. Zīmēšana grāmatai man ir tā pati ieiešana bērnībā, kas lasot katram uznirst iztēlē sava. Bērnība, kas nebeidzas nekad, ja vien to gribam.”
Grāmata ir kā stāstījums, kas “aizrautīgi un azartiski atklāj vidi un pasauli, kurā dzīvo un kuru izdzīvo suns, un lasītājs tiek aicināts doties šajā dēkainajā un reizēm tik cilvēciskotajā pasaulē, rosinot domāt par savstarpējām attiecībām un vērtību mēru, par draudzību un līdzās dzīvošanu kopumā”.
“Takšeļa Makšeļa” notikumi ir patiesi pasakaini un reizē arī tik pamācoši – jo īpaši par to, kā mums, cilvēkiem, sadzīvot savā starpā, allaž meklējot kopējo labumu un rūpējoties par saviem līdzgaitniekiem. Brīnišķīga pasaka!”
