Tāda bija atšķirība starp veco Nārniju un jauno Nārniju. Jaunā Nārnija bija it kā dziļāka zeme – ik klints un ik zāles stiebrs izskatījās tā, it kā nozīmētu ko vairāk. Labāk es to nemāku attēlot. Ja jūs kādreiz tur nokļūsit, tad zināsit, ko es ar to esmu domājis.
To, ko viņi katrs juta, apkopoja vienradzis. Viņš iespēra ar labās priekškājas nagu pa zemi, iezviedzās un iesaucās: – Beidzot es esmu pārnācis mājās! Tā ir man īstā zeme! Esmu tai piederīgs. Tā ir zeme, ko esmu meklējis visu mūžu, lai gan iepazinis to esmu tikai tagad. Iemesls, kāpēc mēs mīlējām veco Nārniju, ir viens – reizēm tā izskatās mazliet līdzīga šai.
NĀRNIJA. NĀRNIJA. NĀRNIJA.
Zeme, kurā meli un viltus rada bailes...
Kurā bailes sēj neuzticību...
Kura nenovēršami dodas pretim savam norietam.
Pasaulslavenās grāmatu sērijas “Nārnijas hronikas” septītā daļa “Pēdējā kauja” vēsta par maģiskās Nārnijas pasaules pēdējām dienām. Ļaunākais ienaidnieks zemi apdraud ne jau no ārpuses, bet iekšienes: Nārnijas pēdējam karalim un tā uzticamajiem sekotājiem jādara viss iespējamais, lai neatdotu savu zemi bez cīņas. Bet kur šajā kara postā ir Aslans? Vai Lielais Lauva tiešām atstājis Nārniju uz visiem laikiem?
No angļu valodas tulkojusi Ilga Melnbārde.
