Pirms trim gadiem “Neputns” laida klajā Madaras Gruntmanes pirmo dzejas krājumu – “Narkozes”–, kas pieteica jaunu balsi latviešu dzejā – svaigu, ekspresīvu, izaicinoši atklātu un nenogludinātu. Otrais to intonatīvi turpina, paverot jaunas tēmas un jautājumus. Grāmatas redaktors Guntars Godiņš par to raksta:
“Madaras Gruntmanes otrais dzejoļu krājums „Dzērājmeitiņa” uztverams kā dialogs starp iedomāto un reālo „es”, zemapziņas instinktīvo apjausmu un realitātes tiešamību.
Griba būt brīvai no kanoniskas, dogmatiskas domāšanas ietekmes, tradicionāliem pieņēmumiem, normām uztverē un spriedumos rada provocējošu, reizēm naivu un aizstāvību pieprasošu dzeju.
Tas ir impulsīvs, intensīvs, lakonisks teksts – šifrs, kuru atrisinot iegūsim līdzpārdzīvojuma plašumu. Teksts bez liekvārdības, metaforiskiem pārspīlējumiem, sentimentalitātes, bet juteklisks, tiešs, erotisks, ar slamam raksturīgu improvizāciju, sarunvalodas izmantojumu un ironiju, kas tā ekspresivitāti pielīdzina mūsdienu nežēlīgajam, neizsmalcinātajam ritmam, liek būt tam, kas esi patiesībā, neslēpties aiz citu pareizības, lai maskētu savu netipiskumu.”
Pati autore par savu jauno krājumu saka:
“Turpinu rakstīt tieši un lakoniski, atklāti dokumentējot sajūtas un notikumus. Šajā krājumā atļaujos vēl atklātāk runāt par iekšējo pasauli, par to, kas notiek ar cilvēku, kad tiek pazaudēta realitāte, un vai pēc tam ir iespējams atgūties un satikt sevi no jauna.
Krājumā notiek saruna starp Dzērājmeitiņu un Madaru. Kura ir kura? Bet varbūt viņas abas ir viens?”
Armanda Zelča dizains.
