Dzeja ir intīma saruna, kur galvenais ir pateikts starp rindām. Dzintars runā mierīgā balsī, valoda viņam klausa kā dejas partnere. Tā ir novakara valoda, kur piedien toņu bagātība un pilnīgas krāsas. Viņa dzejas redzošais skatiens precīzi fiksē lietas un atsedz to otrās un trešās nozīmes, ik pa brīdim radot ko jaunu. Dzeja šeit parādās vairākās formās: gan kā īsproza, gan kā brīvais pants, gan kā panti ar atskaņām.
Dzintars ir gudrs sarunu biedrs, kas satikts pa ceļam no ciema veikala uz viesu māju, kas atrodas upes otrā pusē. Viens dzejolis aicina apstāties un atzīties ilgās, bet otrs — pateikt pāris vārdus Dievam, pirms doties tālāk. “Nāks asaras, bet tās būs svešas…” līdz beidzot “elpu satriec bezgalība…” un “klusums spīd caur putnu dziesmām…” Skaisti taču!
Bet es neesmu objektīvs, jo Dzintars ir mans draugs. Kas zina, varbūt arī Tavs, lasītāj?/Vents Sīlis, filosofs.
