Viens no literatūras uzdevumiem ir ļaut mums iepazīties ar dzīves netīkamo pusi, un “Piektā” saviem lasītājiem sagādā šo vērtīgo iespēju. Ironiski. Reizēm kariķēti. Bez ?? vārdiņiem.
“Arī policisti ir tikai cilvēki, tāpēc arī policistiem nekas cilvēcisks nav un nemaz nevar būt svešs. Piemēram, patīkamas kompānijas. Arī – garumgaras un noteikti visādiem vēsturiskiem un zinātniskiem faktiem piesātinātas sarunas, neatstājot bez ievērības policista darba ētiku un estētiku. Pats par sevi saprotams – mērena iešņabošana, noteikti kārtīgi uzkožot, bet, ja process notiek pie ūdeņiem un ar makšķeri rokās vai vismaz prātā, – jo labāk. Taču vismaz vienā ziņā policisti atšķiras no caurmēra Latvijas iedzīvotājiem – profesijas specifikas dēļ viņiem gadījies visai cieši saskarties ar visdažādākajiem sabiedrības slāņiem un šīs saskarsmes gaitā uzkrāt milzu pieredzi, kas tā vien prasās tapt ietverta vārdos, ko policisti arī nekavējas darīt. Par to – šajā grāmatā, un nav liela nelaime, ja aiz katras drāmas var slēpties anekdote, bet visdullākā anekdote spēj pārtapt drāmā. Skarbā realitāte ne tādus vien jokus spējīga dabūt gatavus." (Guntis Berelis)
