Dokumentālajā prozā "Rīgas mozaīkas" Dagnija Dreika attēlo vietas, kur viņa bijusi, atgādina agrākos un tagadējos ielu nosaukumus, kas risinājušies laika gaitā, to sekas un varbūtības, kādas vēl būtu iespējamas, ja viss iegrozītos savādāk. Autore apraksta atmiņas un iespaidus par cilvēkiem, kurus pazīst visi, tostarp slavenām personām, kas dzimušas Latvijas laukos (rakstniekiem, izciliem kultūras darbiniekiem, publicistiem, dzejniekiem - Raini un Aspaziju, Andreju Pumpuru un citiem), studējušas ārzemēs un sarūpējušas nozīmīgu mantojumu, atceroties arī vēsturiskas personas (Pēteri I, Martu - Katrīnu I, zviedru un poļu karaļus, kuri pie mums pabijuši un atstājuši savas pēdas, kuras vairs neizdzēst), arī par tādām, par kuru dzīvi un veikumiem (uzteicamiem vai peļamiem) daudz kas nav plaši zināms.
Pagātne rakstniecei nekad nav tikai bijušas, tā saaug ar tagadni un nākotni, veidojot neatdalāmu kopumu, kas sakņojas katrā no mums, vai mēs to apjaušam vai ne.
