Kā tas iespējams, ka Latvijā pat teātra un mūzikas vēstures entuziastiem nav pazīstams šis vārds? Jānis Vītiņš bija 20. gadsimta 20. un 30. gados populārs Latvijas Nacionālās operas tenors, kurš dzimtenes konservatorijā gūtās prasmes papildinājis Itālijā, apgūstot skaisto belkanto stila balss skanējumu, bet pēc darba Latvijas operā strādājis Vācijā, Duisburgā. Jāņa Vītiņa mīļākā opera – Umberto Džordano “Andrē Šenjē” – viņu pavada visu dzīvi, arī Astrahaņas cietumā, kur dziedātāja mūžu pāragri aprauj čekista lode.
Bet pirms tam ir Pirmais pasaules karš, ir Brīvības cīņas, kurās virsseržants Jānis Vītiņš parāda izcilu varonību un tiek apbalvots ar Lāčplēša ordeni, ir Hitlera Vācija, no kuras bēgot, dziedātāja ģimene izglābj ebreju meitenīti, ir padomju tanku ienākšana Rīgā un Vītiņa dalība pretpadomju organizācijā “Tēvijas sargi”.
Okupācijas režīms iznīcināja teju visas liecības par izcilo patriotu un mākslinieku. Tikai 2019. gada Siguldas Opermūzikas svētkos atkal izskan viņa vārds. Savu ieguldījumu teātra un mūzikas vēsturē sniedz arī Jāņa Ūdra romāns “Belkanto ešafota ēnā”.
Par līdzdalību romāna tapšanā autors izsaka dziļu pateicību Jāņa Vītiņa mazmeitai Baibai Grundei.
