Manuprāt, mums katram kādreiz ir gribējies iebāzt degunu citu darīšanās, būt gudrākiem un visu zinošiem, iejaukties tur, kur nevajag, lai gan neviens pēc mūsu padoma neilgojas. Neremdināma savulaik ir bijusi vēlme ieskatīties pa atslēgas caurumu, atplēst citam adresētu vēstuli... Ne tagad, bet ļoti agros pusaudzes gados noteikti tā ir bijis, vismaz man – Signijai Mākonei.
Tagad jums katram, kas atver šo dienasgrāmatu, tāda iespēja tiek dota – pāršķirstīt un lasīt ierakstus tajā. Diendienā savā somiņā līdzi esmu nēsājusi parastu burtnīcu, kas allaž noderējusi kādas viedas atziņas vai domas pierakstīšanai, savu izjūtu un emociju izvirdumiem. Tās ir skaļi neizteiktas sajūtas un pārdzīvojumi, kas krājušies uz burtnīcas lappušu malām gada garumā. Daži ieraksti tapuši tagadnes formā, bet daži no tiem atstāstīti pagātnē, tie atšķiras arī apjoma ziņā – viens otrs tikai pāris teikumu garš, bet cits aizņem vairākas lappuses.
Manuprāt, katrs skolotājs varētu likt roku uz sirds un apgalvot, ka savulaik savā virzienā dzirdējis ne visai patīkami adresēto apzīmējumu – učene, učuks... Tā skolotāji dēvēti jau izsenis, un nav mūsu spēkos šo tradīciju lauzt. Arī manā virzienā tas ir izskanējis, taču priecājos, ka šāda nievājoša iesaukas birka man nav piekarināta ikdienā. Ar to sadzīvot būtu grūti, visticamāk, neiespējami.
Viss rakstītais reizē ir arī ļoti personisks, taču pēc būtības te nav nekā slēpjama. Tas ir viens gads no vasaras sākuma līdz nākamajam rudenim manā dzīvē. Tās ir atmiņas, prieks un sajūsma, arī izmisums un rūgti mirkļi, kurus man vajadzēja norakstīt nost no sirds, lai varētu dzīvot tālāk. Varbūt kādam lasītājam mana pieredze noderēs vai liks šo to pārdomāt un pieņemt izšķirošu lēmumu kādā svarīgā savas dzīves izvēlē. Turklāt, lasot šos ierakstus, sapratīsiet, cik ātri skrien laiks.
Reizēm liekas – priekšā vesela mūžība, bet īstenībā – gads aizsteidzas kā viens mirklis. Tuvojoties pusmūžam, arvien biežāk domāju, ko labu un noderīgu savā dzīvē esmu paveikusi, kāpēc vienā vai otrā situācijā rīkojos tieši tā un ne citādāk, vai kādreiz esmu gājusi pret savu būtību un sirdsapziņu, vai prāts un sirds vienmēr bijuši līdzsvarā... Cilvēkam jāpaspēj sev atvēlētajā laikā gan labus darbus darīt, gan piedošanu palūgt, ja kādam nodarīts pāri vai sakrājies aizvainojums neļauj dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Laika straume kā smiltis slīd caur pirkstiem...
