Elizabetei bija septiņpadsmit, kad piepildījās viņas vēlēšanās – zaudēt nevainību ar vīrieti, kuram pieder viņas sirds. Ja vien šis vīrietis nebūtu viņas brāļa labākais draugs. Ja vien viņus ar Hanteru nešķirtu desmit gadu starpība. Ja vien nākamajā dienā viņš nebūtu aizlaidies pāri visai Amerikai, nepasakot ardievas. Tagad Lizas sirdī ir palikušas tikai atmiņas un vilšanās par sapni, kam nebija lemts piepildīties. Vai ir iespējams aizmirst? Izdzēst? Nemīlēt?
Hanters Deiviss pieļāva kļūdu. Un nevis mazu, ko var paslaucīt zem kājslauķa un izlikties neredzam, bet tādu, ar kuras sekām viņam jāsadzīvo katru turpmāko dzīves dienu. Vai toreiz viņš varēja rīkoties citādi? Kāda izvērstos dzīve, ja viņš būtu izvēlējies palikt? Jautājumi, uz kuriem meklēt atbildes bija par vēlu. Tomēr viens – galvenais – nedeva viņam mieru. Vai ir par vēlu atgriezties un vērst notikušo uz labu?
