Gundaris Kravalis (1958), inženieris ķīmiķis pēc izglītības, 20. gs. 90. gados, sabrūkot Padomju Savienībai, zaudēja pirmo ģimeni, pārtrauca ķīmiķa karjeru, nopirka lauku īpašumu Aiviekstes krastā Madonas pusē meža vidū un pārcēlās uz dzīvi laukos. Sekoja divdesmit grūti, fantastisku piedzīvojumu un mīlestības piepildīti gadi. Tad pasauli pārņēma nākamā krīze. Mazais ģimenes bizness bankrotēja, un izjuka arī otra ģimene. Kādā vakarā vīrs sēdēja Aiviekstes krastā, sūca brendiju un prātoja par pēdējo šāvienu. Pudele bija pusē, kad radās doma pamēģināt kļūt laimīgam.
? Visu, kā dēļ būtu vērts dzīvot, esmu zaudējis. Vairs nav nekā. Tad varbūt izmantot radušos unikālo situāciju un mēģināt kļūt laimīgam? Man vairs nav nekādu pienākumu. Turpmāk darīšu tikai to, kas man patīk, un maksimāli vairīšos no lietām, kas nepatīk. Es gribu dzīvot pie jūras. Piecas dienas nedēļā “vēršu uz iesmiem reņģes”, bet brīvdienās sēdēšu kāpās, skatīšos uz jūru, mazliet sūkšu brendiju un rakstīšu.
“Es gribēju vēlreiz redzēt jūru” ir uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par kāda vīra izlaušanos no galējas bezcerības. Stāstam ir divas daļas. “Palešu klapētāja piezīmes” vēsta par palīgstrādnieka piedzīvojumiem lielā kokapstrādes uzņēmumā. Savukārt stāsts “Latgale ir kolosāla” ir par piedzīvoto Balvos, apgūstot galdnieka arodu bezdarbniekiem paredzētos kursos. Stāstījums noslēdzas ar epizodi “Pēc vairākiem gadiem”, kas risinājās Carnikavā. Kāds stāsts bija beidzies, lai dotu vietu nākamajam.
