Vērtē: Anda (Publicēta 29.01.2020)
Ja reiz paņem rokās “Pats asmens”, tad nolikt to malā ir patiesi grūti. Jo šī ir sasodīti laba lasāmviela, turklāt nevajag bīties no fantāzijas žanra rāmja - šo grāmatu var lasīt kā aizraujošu sāgu, kurai nav grūti noticēt.
Varoņi, kas nav melni vai balti, ļauni vai labi, svārstās tikai proporcijas - uz vienu vai otru pusi. Piemēram, inkvizitors Gokta, tā vien sākotnēji šķiet pats ļaunuma iemiesojums, kurš gūst baudu no ieslodzīto spīdzināšanas. Bet, iedziļinoties aizvien vairāk, lasītājs sāk saprast šo tēlu - pagātnē spožs paukotājs, bet nu trīsdesmit gadu vecumā ieslodzīts ķermenī - graustā, kas tāds tapis pēc smagas spīdzināšanas.
Autors būvē pasauli, kuru iepazīstam pa daļai, no dažādu varoņu skatpunkta, katram ir sava patiesība, savas saknes un darbi, kas atriebjami. Ikviens ir sāpināts vai arī nākotnē tiks, jo pie durvīm klauvē karš.
Sākotnēji “Pats asmens” lasījās lēni, jo Džo Aberkrombijs necenšas notikumus samest vienā katlā, bet gan pakāpeniski, caur tēlu rīcību izskaidro kas un kāpēc. Ar katru lapaspaspusi intriga pieaug un drīz jau tās šķiras lielā ātrumā.
Jā, visnotaļ asiņains vēstījums, bet meistarīgi radīts tā, lai lasītājs nemanāmi tiek ievilkts darbā līdz vīlēm. Notikumi pakāpeniski sāk risināties aizvien spraigāk, līdz atjēdzos, ka teju vai ar drebošām rokām šķiru nākamo, tad atkal nākamo lapaspusi. Šī ir triloģijas pirmā daļa un nojaušams, ka ar katru nākamo grāmatu būs jānopūšas skaļāk, jo es jau jūtu, ka pieķeros ne tikai “Pats asmens” varoņiem, bet arī to pretmetiem. Kā jau minēju, te nav izteikta labā vai ļaunā varoņa, katrs savā sirdī glabā pārestības un viss atkarīgs tikai no tā, cik labestības cilvēkā vēl ir palicis. Lasot, gribas izprast katru tēlu, uzburt to iztēlē iespējami precīzi - klibojošo, salīkušo Goktu, patmīli Džezalu, rētām klāto Loganu Deviņpirksti, dižāko no magiem Bajazu un vēl un vēl.
Gaidu turpinājumus!