Ilzes Konstantes pētījums tapis aptuveni desmit gadu laikā, tas aptver laika posmu no 1940.gada, kad Latviju okupēja Padomju Savienība, līdz 1956.gadam, kad pirmo reizi publiski izskanēja Staļina personības kultu atmaskojošās runas un Latvijā radās cerība liberalizēt staļinisko politiku. Sešpadsmit gadu posms Latvijas mākslas vēsturē līdz šim bijis viens no “baltajiem plankumiem”.
Grāmatas uzbūve ir veidota no četrām nodaļām, katrā no tām ir apakšnodaļas, kas stāsta par galvenajiem notikumiem trīs jomās: Mākslinieku savienības un tās veidoto institūciju darbība, Latvijas Mākslas akadēmijas loma, notikumi Latvijas mākslas muzeju dzīvē.
Grāmata ir balstīta uz dokumentāru materiālu izpēti. Viens no avotiem bija aplūkojamā laikposma preses izdevumi – ne tikai vietējie, bet arī Vissavienības. Par galveno izziņas materiālu tika izmantoti arhīvi, pamatā Latvijas Valsts arhīvs, kā arī iestāžu – Mākslas akadēmijas un muzeju arhīvi. Kā avoti izmantota arī memuārliteratūra, uz dokumentiem balstītie atmiņu publicējumi, muzeju, novadu, privātos izdevumos apkopotās ziņas, kā arī monogrāfijas par māksliniekiem un gan pašu mākslinieku, gan tuvinieku atmiņu stāsti.
