Kā gan ta sanāca, ka gaidītās un Latvijas valstij tik vajadzīgās politiķu jaunās paaudzes vietā, ka sānes pec lietus saradās un izvērsās bezprincipiālu, glumu, caurcaurēm uz personisko labumu orientētu iznireļu suga, kuri pakāpās uz mazgadīgu marksistiski noskaņotu entuziastu pleciem?
Ir divas |oti atšķirīgas "jauno, progresīvo" politiķu grupas. Vieni - spalgspiedzīgi jaunekļi un jaunuves, kam nav vispār nekādas nojēgas par praktisko, realo dzīvi. Un otri - manīgi, paglumi |audis no ierēdņu un uzņēmēju aprindām. Atšķirībā no bļaustīgajiem jaunuļiem šiem iznireļiem lielākoties nav nekādu principu, nekādu valstisku mērķu, toties viņiem ir nesalīdzināmi lielāka apetīte, milzīgas personiskās ambīcijas un visaptveroša vēlme ieņemt labākās vietas pie siles.
Pret "progresīvo" jaunekļu un jaunuvju plāniem "taisnīgi sadalīt un pārdalīt" šie ļaudis nekādas personiskas simpātijas nejūt. Toties iznireļi ir apveltīti ar labu ožu un spēju bez kompleksiem pielipināties perspektīvam politiskam spēkam, kas sola dažnedažadus labumus, - ja, un arī ar stingru politisko principu un valstisko ideālu faktisku neesamību. Šī ir grāmata par četriem atšķirīgiem, taču |oti tipiskiem politisko iznireļu sugas pārstāvjiem.
