Ilgonis Bērsons ir viens no ievērojamākajiem latviešu literatūrzinātniekiem un literatūrvēsturniekaiem, kurš ar latviešu literārā mantojuma saglabāšanu un pētniecību aktīvi nodarbojas vairāk nekā 60 gadu un ir uzkrājis bagātu personisko dokumentālo arhīvu. Biogrāfiski dokumentālā grāmata vēsta par Bērsona profesionālo un radošā darba dzīvi laikā no pamatskolas beigšanas 1947.gadā līdz 1992.gadam, kad viņš bija žurnāla “Rakstnieka Vārds” galvenais redaktors.
Ilgonis Bērsons 1964.gada 13.martā savā dienasgrāmatā atstājis šādu ierakstu:
“Nevaru nerakstīt literārās dzīves hroniku. Jo redzu, ka aiziet zudumā daudz faktu un domu, kas vismaz nākamajām paaudzēm palīdzēs daudz ko noskaidrot par dienām, kuras man lemts pavadīt kā domājošai būtnei uz zemes. Otrkārt, jāraksta, lai allaž kvēlotu mana literārā uguntiņa. Kā vienmēr – būšu atklāts. Jo te ir saruna ar sevi vispirms. Būs daudz sīkumu, bet bez tiem nav saprotams lielais. Būs daudz subjektīva, bet bez tā nerodas objektīvais.”
Pēdējie divi teikumi precīzi raksturo šīs grāmatas ievirzi.
Formāliem un iepriekš nepublicētiem dokumentiem mijoties ar personīgām piezīmēm un pārdzīvojumiem, grāmatas centrā ir Ilgoņa Bērsona sadarbība ar rakstniekiem redakcijās, grāmatu izdevniecībā, Latvijas Padomju rakstnieku savienībā un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā, kā arī draudzība ar vairākiem trimdas rakstniekiem, akcentējot viņa darbu arvien plašākā un dziļākā latviešu literatūras mantojuma apgūšanā. Grāmatas materiāls ir grupēts hronoloģiskā secībā un papildināts ar Ilgoņa Bērsona komentāriem un skaidrojumiem, kā arī bagātīgu vizuālo materiālu – fotogrāfijām un dokumentu attēliem.
Izdevums sniedz būtisku ieguldījumu Latvijas kultūras vēsturē, atsedzot sarežģītā padomju literārā procesa aizkulises un pretrunīgumu, vienlaikus caur viena cilvēka dokumentālu dzīvesstāstu mēģinot vēstīt arī par latviešu tautas kolektīvo likteni.
