“Vecmamma Matilde ņem mani pie rokas, mēs ejam pa dzīvi ar viņas stāstiem. Dažbrīd manu roku saņem Made – vecmammas mamma. Arī viņai ir stāsti. Un vecmammas māsām un brālim. Nāk kaimiņi un draugi ar saviem stāstiem. Un tā mēs kopīgi izejam cauri gadsimtam.”
Tā savu romānu sāk Maija Migla-Streiča. Latvijā daudzi pazīst autori kā ilggadēju LTV “Panorāmas” žurnālisti. Bērnu dienās un vēlāk dzirdētie vecmammas stāsti ir tik spilgti, ka noteikti izstāstāmi lasītājiem. Tie vēsta, kā dzīvoja vienkāršie ļaudis pagājušā gadsimta Liepājā, par ko sapņoja, kam ticēja, kā pārdzīvoja laikmetu griežus. Darba centrā tēlotajai Matildei no visa 20. gadsimta pietrūkst sešu gadu, jo viņa dzimusi trīs gadus pēc 19. un 20. gadsimta mijas, bet mirusi trīs gadus pirms nākamās. Viņas māte, divas māsas un brālis visu mūžu turas kopā, dzīvo līdzi cits cita dzīvei. Plaisu ģimenes attiecībās ienes jauno laiku sākums Latvijā, bet tā ir plaisa starp Matildi un viņas meitu Austru, kas aizrāvusies ar jaunajām idejām, iestājusies komjaunatnē un apprecas ar šīs organizācijas sekretāru. Bet viņu meita Maira vēro cilvēku attiecības, pēta bēniņos atrastas vecas avīzes un žurnālus, noklausās lielo sarunas, iztaujā vecmammu par senāku laiku notikumiem. Un pastāsta to mums.
