Māras Zālītes grāmata tapusi no ieceres 2000. gadā, kad abi dzejnieki dažādās Rīgas kafejnīcās risināja sarunas par dzīvi, kultūru, literatūru. Īpaši izceļams ne tikai pilnestīgais, pārbagātais sarunu saturs, bet arī un, iespējams, galvenokārt — šīs “interviju” grāmatas apbrīnojami precīzā un grodā iekšējā “saspēle”, kāda pa spēkam tikai autoram, kas ir dzejnieks un dramaturgs vienā.
Manām sarunām ar Imantu Ziedoni nav ne sākuma, ne beigu. Esam sarunājušies vairāk nekā trīsdesmit gadu. Šeit lasāms tikai fragments īsā laika nogrieznī. Tā ir 2000. gada pirmā puse. Mēs arī agrāk šad un tad mēdzām iegriezties kafejnīcās un runāt par… Te nu būs redzams, par ko tie dzejnieki runā.
Patiesīguma un sarunu pilnīga autentiskuma vārdā neesam tās literāri nedz gludinājuši, nedz stērķelējuši, nedz kā citādi uzlabojuši. Tā tie dzejnieki runā. Kopīgi izvēlējāmies arī nosaukumu. Kā refrēns gluži neviļus sarunām cauri izvijas frāze: To mēs nezinām. Ar jautru izbrīnu to ievērojām un pie tā arī palikām. Var būt, ka vietām būtu noderējušas tādas kā remarkas, piemēram, — smejas, ieklausās mūzikā. Vai — ilgi klusē. It īpaši — ilgi klusē.
(Māra Zālīte) Mākslinieki Sarmīte Māliņa un Oskars Stalidzāns.
