Nāve ir pārdzimšanas un atjaunotnes cikla sākums. Bez Nāves nevar būt Dzīvības.
Viestura rakstītais iekustina domāšanu. Virzienos, no kuriem parasti cenšas izvairīties. Un iekustina pamatīgi. Tā, ka, pārtraucot viņa manuskripta lasīšanu, labu brīdi skatos pa logu un neredzu pavasari, bet cenšos salikt kopā autora zīmētās ainas. Konkrētie piemēri gan samulsina, gan runā skaidru valodu.
Viestura dižā prāta konstrukcijas man kā ikdienišķam cilvēkam brīžiem grūti uztveramas un saprotamas. Toties sirds iesilst, kad dižprātis pārtop par tādu pašu piezemētu cilvēku kā mēs visi un, šauboties un prātojot (arī kā visi), pēkšņi pajautā, sak, varbūt derētu ieviest tradīciju rīkot nomirušu laulību bēres?
Tīkami, ka autors ,,nestāv kancelē” un nesprediķo, bet pats dzīvo līdzi un raksta, neslēpjot personiskās izjūtas. Cilvēcīgi. Šī attieksme – brīnīties, pašam šaubīties, nekritizēt citu viedokļus, bet skaidrot savējos – uzrunā. Neaptveramais zināšanu daudzums, kas peld Rudzīša smadzenēs, netraucē, jo ir sasistematizēts un saprotami izskaidrots. Trāpīgi piemēri ,,iz dzīves”. Kolorīti grieķu mitoloģijas pārstāsti. Autors tos pētījis sen, un viņa erudīciju var tikai apbrīnot.
Šī grāmata ,,Abpus Pārejai” sniedz atbildes uz jautājumiem, kurus mēs visi meklējam. Par dzimtaskoku. ,,Dzimtaskokā neviens nemirst, visi tajā paliek mūžīgi.” Svētīga doma. Par pašiznīcināšanos. Par gribētajiem un negribētajiem bērniem, abortiem un to sekām (kaut Tevi, Viestur, ,,Papardes zieda” aktīvistes atstātu dzīvu!). Jaudīgs vēstījums, ko kārtējo reizi paspilgtina autora personiska atzīšanās, ka viņam, grūtos apstākļos dzimušam bērnam, ir ,,patīkami justies uzvarējušam par savu izdzīvošanu un sevišķi – par Dzīves ilgošanos pēc manis”. Tik mīļas rindas par mazbērniem! Viesturs neslēpj sevi aiz teorijas. Viņš ir dzīvs un silts, un pie joda visu to ņemšanos par pareiziem un nepareiziem uzskatiem! Nekas nav pareizs vai nepareizs. Tāpat kā nomirt nenozīmē nedzīvot.
