Kas ir uzdevums, kurš dzejniekam kā varonim veicams? Un kas ir cilvēka uzdevums? Ar ko Aspazijas uzdevums atšķiras no Elzas Rozenbergas uzdevuma? Kā rakstnieki savos darbos labo ne tikai dzimtaskokus, bet reizēm dibina arī nācijas? Kā nepareizi dozēta mīlestība cilvēka rokās kļūst par bīstamāku ieroci nekā naids? Rainis īsi pirms nāves kādā vēstulē raksta: “Man arī dzīve nau varējusi nekā padarīt, bet tikai līdz tam laikam, kad es izpildīju savu uzdevumu, – 60. gadā es to beidzu un tad arī beidzās mana dzīve. Bet arī tad es nezinu, vai tas tiešām bija mans uzdevums, ko es izpildīju, jeb vai tikai laika uzdevums un mans palika un izgaisa?” Viesturs Rudzītis mēģina viest skaidrību šajos jautājumos, būdams pārliecināts, ka “latviešu sievietēm interesēties par Aspaziju varētu nozīmēt interesēties par sevi”. Un patiesi – lai labotu kļūdu, reizēm nepieciešams tik vien, kā izcelt to gaismā un ieraudzīt. Šī grāmata palīdzēs katram, kam dzīve kā kurpe mazliet sākusi spiest. Inga Ābele, rakstniece.
Sandras Konstantes mākslinieciskais noformējums.
