Jau 20.gadsimta sākumā interese par kino izrādīšanu Rīgā bija milzīga. Posmā no 1907. līdz 1912.gadam Rīgas pilsētas būvvaldē uz kino skatīšanās vietu ierīkošanu vai jaunu kinozāļu būvēšanu tika iesniegts ap 60 projektu. Pēc Pirmā pasaules kara liela daļa no tiem bija zuduši un jaunizveidotās Latvijas uzņēmēji ķērās pie esošo kinozāļu atjaunošanas un jaunu kinioteātru ēku būvniecības. Īpaši aktīva izklaides, tostarp kino izrāžu, ziņā bija Elizabetes iela, kas vietējo bohēmistu un jauno, modīgo jauniešu vidū bija iemantojusi nosaukumu “Rīgas Brodvejs”. Otrais pasaules karš un padomju okupācija ieviesa savas korekcijas: kinoteātru skaits saruka uz pusi, taču, laikam ejot, durvis vēra jauni kinoteātri — arī jaunajos dzīvojamo ēku rajonos, piemēram, Ķengaragā, Iļģuciemā, Sarkandaugavā.
Autoru kopīgi veidotajā grāmatā uzzināsiet, kāda bija padomju Rīgas kinoteātru vēsture, pirms kinoteātri kļuva par daļu no PSRS kinofikācijas sistēmas, kā “dzīvoja” centrālajos projektēšanas institūtos radītie jauno kinoteātru tipveida projekti un kā 20.gs. 90.gados kinofikācijas sistēma lēnām sabruka, lai dotu ceļu repertuāra un ideālās kino skatīšanās telpas meklējumu brīvībai.
