Kas liek cilvēkiem mīlēt vienu tautu, bet nīst citu? Kas motivē nolikt par to savu galvu vai nogalināt tās vārdā? Lai gan par nacionālistiskām un politiskām kustībām ir tapuši daudzi pētījumi, tautības apziņai – personiskajai un kultūras piederības sajūtai nācijai – pievērsts proporcionāli maz uzmanības. Benedikts Andersons aplūko tautības “iedomāto kopienu” izveidi un globālo izplatību.
Autors pēta procesus, kas radīja šīs kopienas: reliģisko ticību teritorializāciju, monarhisma pagrimumu, kapitālisma un drukas mijiedarbību, valsts valodu attīstību un laika priekšstatu maiņu. Viņaprāt, kopiena kā ideja radusies Dienvidamerikā, nevis deviņpadsmitā gadsimta Eiropā. Andersons parāda, kā Amerikā dzimušo oriģinālo nacionālismu modulāri pārņēma tautas kustības Eiropā, imperiālistiskās varas un anti-imperiālisma pretošanās Āzijā un Āfrikā. Vēlāk šī piederības sajūta tika veidota un pārformulēta visos līmeņos, sākot no augstās politikas līdz populārajai kultūrai, izmantojot iespieddarbus, literatūru, kartes un muzejus. Lai parādītu, ,.kā nacionālisms veidoja mūsdienu pasauli, Andersons izmanto piemērus no Dienvidaustrumāzijas, Latīņamerikas un Eiropas nesenās pagātnes, izsekojot nāciju uzplaukumam un konfliktiem un impēriju pagrimumam,
Benedikts Andersons (1936–2015) ir viens no sava laika ietekmīgākajiem politikas zinātniekiem, vēsturniekiem; strādājis par pasniedzēju Kornela Universitātē, atstājis apjomīgu intelektuālu mantojumu. “Iedomātās kopienas” (1983) joprojām ir visietekmīgākā grāmata par nacionālisma pirmsākumiem, kas aizpildīja Rietumu domāšanas tradīcijās iepriekš pastāvējušo vakuumu. Šo darbu, kas tulkots vairāk nekā 30 valodās, lasa visā pasaulē, un tas citēts biežāk nekā jebkurš cits angļu valodā sarakstīts apcerējums humanitāro zinātņu jomā.
Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Dita Ābola, tā izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
