Monogrāfija turpina LKA pētnieku iesāktos pētījumus kultūras mantojuma jomā, šoreiz pievēršoties mantojuma kopienām – analizējot, kā sabiedrības grupas piedalās mantojuma saglabāšanā nākamajām paaudzēm.
Monogrāfijas autori pievērsušies ne tikai aptverošai dažādo kopienas jēdziena definīciju analīzei, sniedzot precīzu un zinātniski pamatotu mantojuma kopienas jēdziena izpratni, bet arī analizējuši Latvijas iedzīvotāju viedokli, zināšanas un attieksmi pret kultūras mantojumu, balstoties pētījuma ietvaros veiktās Latvijas iedzīvotāju aptaujas reprezentatīvajos datos.
Monogrāfijā tiek analizēti 12 elementi, kas tika pieteikti Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam laika posmā no 2016. līdz 2018. gadam: pareizticīgo iedzīvotāju kāzu rituāli Alūksnes novada Pededzes pagastā, budēļu maskošanās tradīcijas Zemgales Vecumniekos, dziedāšana ar pusbalsu, Gaujas plostnieku amata prasmes, Latgales bubyna spēles tradīcija, lībiešu kultūrtelpa, saules gadskārtas 8 svinamo laiku tradīcija, Siguldas spieķa darināšanas prasmes, tautas daiļamata meistari, tautas deju tradīcija, Upītes kultūrtelpa un Ziemeļlatgales mantojums Kurzemē.
Monogrāfijā apskatītas arī tādas kultūras prakses, kam ir potenciāls tikt vērtētām kā kultūras mantojuma elementiem, bet kas līdz šim nav tikušas skatītas kā nemateriālais kultūras mantojums ne pašas kopienas redzējumā, ne citu pušu vērtējumā – grafiti un ielu māksla, drag perfomanču kultūra, kendamas spēle, vegānisma dzīvesveids, hokeja fanu kultūra un 9. maija atzīmēšanas tradīcijas.
