Sēņotāja

Čehu rakstnieces Viktorijes Hanišovas romāna „Sēņotāja” centrā ir jauna sieviete Sāra, kura jau vairākus gadus trūcīgi pārtiek no sēņu lasīšanas, to piegādes provinces restorānam. Būdama brīvprātīga vientuļniece, viņa tikai reizumis dodas uz pilsētu pie psihiatres, lai pārliecinātu par savu līdzsvaroto garīgo stāvokli. Ziņa par mātes nāvi Sāras dzīvi īpaši nemaina. Viņa piedalās bērēs, satiekas ar brāļiem, no kuriem jau sen atsvešinājusies, un atgriežas mežā. Taču ģimenē piedzīvotā bērnības trauma un pāri nodarītais paliek. Viktorije Hanišova bez aplinkiem un vienlaikus iejūtīgi mēra, ko spēj izturēt bērna dvēsele un kur ir ģimenes robežas. Latviešu lasītājam, kas mēdz būt tikpat kaislīgs sēņotājs kā čehi, līdztekus dramatiskajam Sāras stāstam un atklāsmei par to, kāpēc jaunai sievietei jāpārtiek no sēņošanas, interesanti būs arī turienes sēņotāji, viņu paradumi, mežos sastopamās sēnes un to pagatavošanas paņēmieni: „Lai cik arī atsevišķās sēņotāju kategorijas atšķiras cita no citas, tām ir viena kopīga iezīme. Tām nekad nav sāta. Viņiem sāp kājas, launags apēsts jau sen pirms pusdienlaika, visas petpudeles izlaktas līdz pēdējai pilītei, un groziņš jau plūst pāri malām, bet tik un tā piemiedz acis, pārskatot takas malu, un šur tur ielec mežā. Vismaz vienu sēni, vēl pašu pēdējo sēni!” Tomēr galvenokārt stāsts ir par sievietes, kura kļuvusi par vecāku upuri un ģimenes izstumto, pasauli.

Neparastā poētika un rezonējošais spiediens uz lasītāju ir lielisks romāna elements, kas neļaus nolikt grāmatu. Autore izmantoja mainīgo laika plakņu dinamiku, kas izrauj no galvenās varones pašreizējās pieredzes ar pārsteidzošām plaknēm pagātnē, kas pamazām atklāj un izskaidro Sāras pašreizējo pieredzi. Jau tā pietiekami oriģinālo romāna poētiku pasvītro vēl viens svarīgs romāna elements. Tā ir paša romāna norises vieta. Lai gan romāna darbība sākas ar skaistā operteātrī, kuru apmeklējot, bērniem jāievēro stingrs reglaments un kopā ar stāsta varoņiem viesojamies gan Sāras vecāku pilsētas dzīvoklī, gan psihiatriskajā slimnīcā, gan meitenes skolā, lielākā romāna darbības daļa risinās mežā. Sāras labirintā ir tikai viena maza pamesta mājiņa, kas ne tikai sniedz patvērumu no sabiedrības, bet arī zināmā mērā viņu pasargā pašu no sevis. Mežs ir attēlots kā ļoti pretrunīga, saplosīta un mežonīga vide, kas, no vienas puses, ir bīstama, bet no otras - pirmajā acu uzmetienā sniedz šķietamu mieru un drošību, kas tomēr īsteni nekur nav rodama.

No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš.

Grāmata iekļauta 2024. gada "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas" kolekcijā.