Ikreiz, kad Zelmai sapnī parādās okapi, šis aplam skaistais, dīvainais dzīvnieks, nākamo divdesmit četru stundu laikā kāds no ciema iedzīvotājiem nomirst. Šādās reizēs ļaudis kļūst tramīgi, sāk baiļoties par sevi un saviem tuvajiem, un varbūtējā pēdējā stundiņā izmisīgi laužas uz āru gadiem ilgi noklusētas patiesības, ko, iespējams, tomēr labāk paturēt pie sevis.
Šis ir stāsts par dzīvi, nāvi un mīlestību kādā mazā Vestervaldes ciemā, par Zelmu un viņas kluso pielūdzēju Optiķi, par Zelmas mazmeitu Luīzi un viņas draugu Mārtiņu, par Luīzes tēvu Pēteri, kurš ceļo pa pasauli, par budistu Frederiku, par Elzbetu, Palmu un skumjo Marlīzi, un visiem, visiem mums.
Mariana Lekija (1973) tiek dēvēta par vienu no spēcīgākajām balsīm mūsdienu vācu literatūrā, viņai raksturīgs dziļš un precīzs dzīves vērojums, laba humora izjūta, lakoniska, klusināta izteiksme. Viņa dzimusi Ķelnē, mācījusies par grāmattirgotāju un pēc tam studējusi kultūras žurnālistiku Hildesheimas Universitātē. Literatūrā Mariana Lekija debitēja 2001.gadā ar stāstu krājumu "Liebesperlen", kam sekoja trīs romāni.
Romāns “Ko var redzēt no šejienes” iznāca 2017.gadā un uzreiz iekaroja lasītāju sirdis, tas nedēļām ilgi atradās Spiegel pirktāko grāmatu saraksta augšgalā, šobrīd tulkots jau 14 valodās, un pēc tā motīviem tiek uzņemta pilnmetrāžas mākslas filma.
No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga.
Māksliniece Gita Treice.
