Vienīgais, kam tik tiešām ir nozīme, ir mūsu iemīlēšanās, mīlestība, kuru mēs sevī glabājam, kuru mēs nēsājam līdzi, ar kuru mēs dzīvojam. Tu taču nekad nezini, cik tās tev atvēlēts, cik tās tevī ir, cik tās tevi gaida. To atrast ir prieks, to zaudēt - sarūgtinājums un nelaime. Mēs visi dzīvojam šajā brīnišķīgajā pilsētā, mēs visi esam tajā palikuši, mēs visi agri vai vēlu tajā atgriežamies. Un dzīvojam, nesdami sevī šo mīlestību gluži kā vainu, gluži kā atmiņu, kurā pietiek vietas visai mūsu pieredzei, visām mūsu zināšanām. Un tās klātbūtnē mūsu elpā, uz mūsu aukslējām, ir gandrīz vislielākā intriga mūsu dzīvē.
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova un atdzejojis Māris Salējs.
Tomasa Folka mākslinieciskais noformējums.
