2017-03-20

Dzejnieki par dzejuPar godu Pasaules Dzejas dienai, kas tiek atzīmēta 21. martā, šomēnes GRĀMATMĪĻU PIETURĀ mēģināsim noskaidrot, ko dzeja nozīmē pašiem dzejniekiem – kā viņi to redz, kā viņi to jūt, kā viņi to dzīvo. Izteikties lūdzām Jāni Tomašu, Ingmāru Balodi, Madaru Gruntmani un Meistaru.

 

KO TEV NOZĪMĒ DZEJA?

 

Madara Gruntmane (dzejniece, grāmatas „Narkozes” autore): To, ka dzeja ir daļa no manas pasaules, sapratu jau bērnībā. Mēs ar mammu dzīvojām 5 m2 mazā istabiņā, un mana vieta, kur rotaļāties, bija mazs grīdas pleķītis pie grāmatplaukta. Atceros sevi skaļi lasām pieaugušo dzejas grāmatas, iztēlojoties, ka esmu aktrise. Šodien dzeja man ir sarunbiedrs un draugs. Tas ir veids, kurā apjaušu, ka neesmu viena.

 

Jānis Tomašs (dzejnieks, grāmatas „Melnie darba cimdi” autors): Tas ir viens no veidiem, kā var dzīvot. Veids, kā es attaisnoju savu eksistenci. Dzeja ir aukstais ierocis, citreiz – tavs siltais klēpis. Telpa, kurā es jūtos komfortabli. Labs veids, kā iztērēt man piešķirto laiku. Dzeja ir viela, kuru var pārmērīgi lietot, nebaidoties sabojāt savu veselību.

 

Meistars jeb īstajā vārdā Kalvis Lauskis (dzejnieks, katru piektdienu publicē dzejoļus savā Facebook lapā Meistars): Dzeja ir kā pastkarte no vietas, kurā bijis tikai viens cilvēks. Tas var notikt ar katru, bet tā ir savāda kāre vēlēties doties tādos ceļojumos sevī atkal un atkal. Dzejas forma nav noslēpjama acīm, tā jau priekšā pasaka, ka tas, ko lasīšu starp rindiņām būs jāaizpilda pašam. Laba dzeja mani ved bez apmaldīšanās, rodas sajūta, ka man būtu īsa saruna ar pašiem dzejniekiem. Tāda laba saruna, kad gribas palikt klausītājam.

 

Ingmāra Balode (dzejniece, atdzejotāja, krājumu „Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli” un „alba” autore): Ko man nozīmē dzeja? Pasaules paplašinājumu, pozitīvu pasaules paplašinājumu. Kronbergs reiz vaicāja – vai dzeja var pasauli padarīt par mazliet labāku vietu? Es domāju, ka var. Pat, ja tā nevar pasauli izglābt. Protams, ir patosa momenti - Česlavs Milošs, poļu nobelists, kurš no dzimtās degošās Varšavas burtiski rāpo ārā ar T. S. Eliota krājumu kabatā. Un tomēr – pēc gadiem viņš to atcerējās, to vienīgo, kas aizejot viņam bija kabatā. Pasaule neatgriezās gluži savā vietā, bet pilsēta atdzima, un dzeja palika. Dzeja man nozīmē iespēju mazliet atdzimt vēl šeit, šajā pašā pasaulē.

 

Foto autori: Spīgana Spektore, Liepa Rūce, Anna Roze, Aiga Rēdmane


Sagatavoja: Inga Pizāne-Dilba