Gada nogale ir laiks, lai atskatītos uz piedzīvoto. Un grāmata ir viens no garīgi bagātinošākajiem piedzīvojumiem, ko mēs, grāmatu mīļotāji, tik ļoti izbaudām. Nav viegli izvēlēties gada labāko grāmatu, tomēr tieši tādu jautājumu uzdevām grāmatu blogeriem: „Kura grāmata ir īpaši ieķērusies prātā no šogad lasītajām? Un kāpēc?

Marta Sondare: „Man tā ir Žana Pola Didjēlorāna "Lasītājs vilcienā 6.27". Mīļa ne tikai tāpēc, ka ir grāmata par grāmatām, bet arī tāpēc, ka rakstniekam burvīgu, emocijām piesātinātu stāstu ir izdevies uzrakstīt ar tādu vieglumu, ka nemanot lapas šķiras cita pēc citas un pēkšņi pienāk beigas, kas tā vien prasās pēc turpinājuma un domas par to, kā stāsts varētu noslēgties, nelaiž vaļā arī vairākas dienas pēc pēdējā vāka aizvēršanas.”

Iveta Krūmiņa: „Daudz izlasīts, bet tieši gada nogalē nolēmu par labu grāmatai, kas liek īpašu pieturzīmi gadā pieredzētajam. Olivjē Burdo "Gaidot Bodžanglu". Kad šķiet, ka dzīve rit savu ritmu, ne tavējo, un nolemtā tempā dodas uz mērķi, kas arī nav tavējais, ir īstais laiks sākt baudīt brīžus. Un darīt to tā, lai atsaucas sirds. Grāmata visiem tiem, kas vēl nav iemācījušies dejot vai aizmirsuši, kā to dara.”

Anete Ābele-Gile (Norelle): „Man tā noteikti ir Heiga ''Iemesli dzīvot tālāk''. Viena no manām retajām (ja ne vienīgā?) (Es neesmu vēl blogu izskatījusi cauri), kurai šogad ieliku 10/10. Tā ir lieliski uzrakstīta personiskā pieredze, kuru autors necenšas vispārināt kā vienīgo patiesību. Tā ir viņa pieredze. Tās ir lietas, ko reizēm nevar noformulēt vārdos. Tā vienkārši ir ļoti nozīmīga grāmata, kas var palīdzēt saprast, varbūt paskatīties uz lietām citādi. Es šo grāmatu esmu šobrīd izlasījusi 1x un tā jau ir ar pasvītrojumiem un piezīmēm. Un es zinu, ka es noteikti pārlasīšu vēl.”

Līva Alksne: „Pēdējā no iespaidojošākajām bija Andželas Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks". Rakstnieces meistarīgums valodā un sižeta virpināšanas prasmes man lika smaidīt, saraukt pieri par netaisnīgumu un arī aizgūtnēm raudāt. Šis ir skaudrs un nekā nenoslēpjošs stāsts, kas uz lasīšanas brīdi apstādina laiku. Tajā mācību sev atradīs gan pieaugušie, gan bērni.”

Spīgana: „"Reasons to stay alive" Matt Haig (latviski: "Iemesli dzīvot tālāk" Mets Heigs). Viena no svarīgākajām grāmatām, ko esmu izlasījusi visā savā dzīvē. Mets Heigs raksta par savu privāto pieredzi ar depresiju un par cīņu ar to, un šī beidzot bija grāmata, kas man ļāva labāk saprast tos tuvos cilvēkus, kas cīnās ar šo slimību. Mets Heigs vispār ir mans šī gada labākais atklājums - ne mazāk lieliski ir arī viņa daiļliteratūras romāni un tvitera konts.”

Dainis Gžibovskis: „Mana favorīte šogad ir Adam Silvera grāmata "More Happy Than Not". Iztēlojies pasauli, kurā tu vari izdzēst visas sev netīkamās atmiņas, lai sāktu dzīvi no jauna – bez atmiņām par cilvēkiem un notikumiem, kas radījuši šķietami nepanesamas sāpes. Šajā grāmatā stāstīts tieši par tādu pasauli, liekot lasītājam aizdomāties par to, vai bez sāpīgajām atmiņām viņš vispār būtu tas cilvēks, kāds viņš ir šodien. Grāmata arī uzdod seno jautājumu: vai labāk just sāpes vai nejust neko?"

Nils D.: „Lai iet 1. vieta Orvela grāmatai "Posts Parīzē un Londonā". Grāmata ir skarba un man īpaša, jo pirmo reizi to lasīju, dzīvojot līdzīgos apstākļos. Tagad, 10 gadus pēc tam, dzīvojoties pa Parīzi jo īpaši labi sajutu viņa jau 1933. gadā izdotos piedzīvojumus. Grāmata viennozīmīgi ir viena no manām visu laiku labākajām izlasītajām grāmatām.”

Elīna Jurberga: „Šogad nav bijis gana daudz laika lasīšanai, ir izlasītas daudzas tiešām īpašas grāmatas, taču mana 2018. gada iedvesmojošākā grāmata varētu būt Ellenas Favilli un Frančeskas Kavallo "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm". Grāmata – iedvesmas sprādziens. Caur dažādu sieviešu pieredzēm, dzīvesstāstiem un mīlestībām iespējams apjaust, ka nekas nav neiespējami, viss spēks slēpjas mūsos pašos. Arī dullāko sapņu piepildījums atkarīgs tikai no mums pašiem. Vizuāli skaista, bagāta ar dažādu mākslinieku ilustrācijām. Īsts baudījums kā acīm, tā sirdij!”

Agnese Zarāne: „Man šogad patika daudzas izlasītās grāmatas, taču kā mīļāko izcelšu vienu no sirsnīgākajām šogad lasītājām – “Mans vectēvs bija ķiršu koks”. Šī mazā, jaukā grāmatiņa it kā paredzēta bērnu mērķauditorijai, taču spēj līdz sirds dziļumiem aizkustināt arī pieaugušos. Tas, ka grāmata runā vairākos līmeņos (gan ar bērniem, gan ar pieaugušajiem), vienkāršais un tajā pašā laikā dziļais pasaules skatījums caur bērna acīm un mākslinieciski skaistās ilustrācijas ir trīssavienība, kas to padara par vienu no brīnišķīgākajiem šī gada literatūras piedzīvojumiem.”

Inese Purviete: „Uve Timms "Putnu vērotājs". Apcerīgs vēstījums par sava veida atsacīšanos un ambīciju mazināšanos mūsdienu dinamiskuma pilnajā pasaulē. Uzrakstīts skaisti un uzrunā ar tādu kā filozofisko tiešumu. Iesaku ikvienam, kas savureiz labprāt dodas pabūt vienatnē, mēdzot atjaunoties vairāk nomaļus.”

Austra Pudāne: „Laba grāmata ir tā, kas neatkarīgi no sava žanra lasītāju ievelk savā realitātē un liek aizmirst visu pārējo. Adriana Čajkovska “Laika bērni” ir gudrs un trāpīgs stāsts ar rūpīgu uzzīmētu nākotnes pasauli un arī ne sevišķi glaimojošs cilvēces spogulis. Tas ne tikai iezīmēja lūzuma punktu manā lasīšanas gaumē, bet arī kopā ar tās varoņiem izveda cauri pilnai emociju gammai. “Apziņa par savu “es” un spēja domāt par visumu nav gluži tās īpašības, kas veicinātu izdzīvošanu.””

Anna Jēkabsone: „Mana šī gada labākā grāmata: "Astoņi kalni", Paolo Konjeti. Grāmata sākotnēji uzrunāja ar skaisto vāku, bet, sākot to lasīt, - ar brīnišķīgo un tēlaino valodu. Šī grāmata man ir īpaši tuva kalnu dēļ, kuros vienmēr atgriežos ar prieku, kaut vai tikai lasot...”

Sintija Briģe: „Ilgi pētot šī brīža izlasīto grāmatu sarakstu, esmu nonākusi pie vienas, kura man īpaši aizķērusies, bet tā, protams, nav vienīgā: Kristīne Hanna. "Lakstīgala". It kā kārtējais vēsturiskais romāns, tomēr tajā sastopams viss, ko var iedomāties, lasot par Otrā pasaules kara sākumu. Abas māsas vēlas pārdzīvot šo karu, saglabājot sevī visu cilvēcīgo un alkas pēc brīvības, tomēr katrai ir atšķirīgi ieskati, kā to panākt. Šausmīgs savā būtībā, bet labi izklāstīts. Grāmata, kuras dēļ negāju gulēt!”

Anita Reina: „Kā sev tuvāko šogad izlasīto grāmatu izvēlos Mikolaja Ložinska 2011. gadā izdoto "Grāmatu". "Viņš klusēdams piecēlās un izgāja no guļamistabas. Un katrā ziņā pamodināja kaimiņus, atgriezies ar zāģi rokā. Viņi noteikti dzirdēja, kā viņš stundu no vietas zāģē uz pusēm laulības gultu. Kā pēc tam velk savu pusi pa visu dzīvokli. Kā sabojā ozolkoka grīdu, apdauza gaitenī stāvošās klavieres. Un visbeidzot aizcērt sava kabineta durvis." Cilvēcīga, aizkustinoša un pārsteidzoša grāmata. Pārsteidzoša tās atklātībā un vienkāršībā, kādā izstāstīts dzīvesstāsts, ģimenes esence un tās nozīmīgums. Stāsts veidots caur ikdienišķām situācijām un lieliem notikumiem trīs paaudžu vēstures griezumā, tas ir patiess, pasniegts saprotamā valodā, nelielā, košā, koncentrētā stāstā. Kā minēts uz grāmatas pēdējā vāka: "Oriģināla forma un atgādinājums, ka nav labākas tēmas grāmatai kā paša ģimene".”

Anna Kalna: „Viena no manām mīļākajām šogad izlasītajām ir angļu rakstnieka Meta Heiga jaunais darbs "Notes on a Nervous Planet". Grāmata stāsta par ietekmi, ko uz cilvēku garīgo veselību un labsajūtu atstāj 21. gadsimta steidzīgā, uz patēriņu tendētā kultūra. Paša pieredzē balstīto vēstījumu autors lasītājam nodod ar īsu, atminēšanās vērtu atziņu, eseju un pārdomu starpniecību. Tādēļ "Notes on a Nervous Planet" šķiet ļoti personisks un savā ziņā pat "iejūtīgs" darbs – gluži kā saruna ar tuvu draugu.”

Māra Bitāne: Ērlings Kage "Klusums trokšņa laikmetā". Klusums un iekšējs miers ir kļuvis par luksusu, kas šķiet, pieder tikai īpaši izredzētajiem, filozofiem, jogiem vai apcerīgiem bagātniekiem, taču tā nebūt nav. Autors mēģina parādīt veidus, kā varam saplūst ar klusumu sevī un kā to radīt ikdienā. Man patīk tas, kā autors definē klusumu – arī kā klātesamības sajūtu tajā, ar ko nodarbojamies, atbrīvošanas no tehnoloģiju un mobilo telefonu atkarības, iešanu dabā, ceļošanu, uzmanīgu ieklausīšanos sarunbiedrā, iekšēju līdzsvaru starp pagātni un nākotni, tagadnes izbaudīšanu, prieka sajūtas radīšanu. Un kāpēc gan nedoties piedzīvojumā – klusuma medībās ikdienā, mūsu Latvijas ziemā soļojot pāri sniega laukiem, saplūstošiem ar debesu un sarmoto koku baltumu tā, ka vairs nav iespējams atšķirt, kur beidzas zeme un sākas apvārsnis, ar saviem sirdspukstiem kā vienīgo skaņu uz visas pasaules.”

Sagatavoja: Inga Pizāne