Lasītāju komentāri

Grāmata labi ataino laikmetu un pārdzīvotās šausmas.
Bet kaut kas pietrūka - par ātru attīstījās sižets, iespējams grāmata bija drusku par īsu.
Beigas ir emocionālas. (Publicēta 06.04.2020)

Otru cilvēku var satikt, bet ar viņu var būt un tajā pašā laikā nebūt kopā. Lasot šo romānu rodas daudz jautājumu ar domu: varbūt varēja būt savādāk. Nav vienkārši izvēlēties dzīves ceļu, bet tas ir tas, kāda dzīve pēc tam ir.
http://domgraudi.blogspot.com/2020/04/gangsteri-klass-estergrens.html (Publicēta 04.04.2020)

Pēdējais lapzemietis bija labāk un interesantāka grāmata. (Publicēta 02.04.2020)

šis nav nemaz tik slikti uzrakstīts darbs. No sākuma mazliet neierasti ir tas, ka Šerloks un Vatsons ir otrā plāna tēli, jo priekšplānā izvirzās sievietes – Mērija Vatsone un Marta Hadsone, kā arī tiek iztirzāta Viktorijas laikmeta angļu sievietes pozīcija sabiedrībā, mājā un ģimenē. Bija interesanti lasīt Misis Hadsones atmiņu skatus un domas, tas viss absolūti netraucēja stāsta virzībai. Mani fascinēja Londonas ieliņu, tumšo nostūru un tik daudzveidīgās sabiedrības apraksti, tas ir tas, kas vienmēr aizrauj Dikensa, Kronina, Galbraita, Konana-Doila darbos. Ir arī maza atblāzma no Šerloka un Vatsona izmeklētajiem noziegumiem, un sagribējās vēlreiz pārlasīt Bāskervilu suni, Četru zīmi un citus darbus.

Pašas dāmas kā izmeklētājas, nu… uzskatu, ka reālajā dzīvē viņas netiktu sveikā cauri, jo devās briesmās absolūti muļķīgā veidā, taču romānā viss viņām iet kā pa diedziņu. Īsti nebija ticamības momenta viņu izmeklēšanas paņēmieniem, taču intriga bija un interese par iznākumu arī saglabājās visa romāna garumā. Lasīšu arī nākamās daļas, lai sajustu īstu Viktorijas laika gaisotni un sadzirdētu kaut kur klusītēm nozūdošu keba un zirgu pakavu troksni miglainās Londonas ieliņu labirintu tumsā.

https://valkirasdienasgramata.wordpress.com/ (Publicēta 02.04.2020)

Šis nav uzpucēts humorīgs pastāstiņš par to, kā ārzemēs pabijušie izlemj mainīt dzīvi un ar vietējo, pārsvarā nemākulīgo, celtnieku palīdzību uzbliež smuku namu skaistā, saules pielietā Vidusjūras salā un brokastīs ar divriteni brauc pēc kruasāniem uz tuvāko ciema maiznīcu. Te ir tāds kā paskarbs iekšējais monologs, ko grāmatas garumā izvērš Vecais – īsts vēju un dzīves apbružāts sardīnietis no matu galiņiem līdz papēžiem, kurš nesaprot mūsdienu gājienus un tā īsti arī neakceptē visādas modīgas padarīšanas, ko grib jaunie. Var teikt, nujā, vecums jau tāds ir, bet nē, es ļoti labi sapratu Vecā domu gājienu un grāmatas gaitā man pašai Asandira sāka ja ne gluži riebties, tad nepatikt.
Grāmata ar piešprici, tāda savdabīga, ar savu domu graudu, ar mēģinājumu palūkoties uz tūrisma invāziju no vietējo skatupunkta, lai saprastu, kur tas viss ir mazliet aizgājis šķērsām, pie reizes ar interesi iepazinos arī ar sardu ikdienu un tradicionālajām norisēm.

https://valkirasdienasgramata.wordpress.com/
(Publicēta 02.04.2020)

Grāmata nav slikta, prieks, ka mums rodas jauni detektīvautori, sižets pēc apraksta izklausās diezgan oriģināls, bet šo par trilleri gan nesauktu, nevienu brīdi nelikās kaut kas šausmīgs, interesants, jā, gribējās zināt, ar ko beigsies, bet sirds neauļoja kūleņiem, kā lasot patiesus trillerus, piemēram Kinga "Zvēru kapiņi" vai Linkas "Otrs bērns", "Pielūdzējs" (nosaukumi maigi, bet tāds psiholoģiskais adrenalīns, ka turies). Labi bija tas, ka varoņi ir ticami un to rīcība pamatota.
Beigas "Svešiniekiem" šķita sasteigtas un par maz sagatavotas, gribējās tādu psiholoģisku spēlīti vairāk, lai ir vairāki varianti, kas varētu notikt, lai lasītājs domās kļūdās un tad "bang!" nāk atrisinājums, kas nogāž no kājām. Te tā nebija, jo sākotnējie nepareizie aizdomās turamie tika tā ļoti acīmredzami nolikti pa ķērienam lasītājam, kā ar āmuru pa pieri. Bet nu nekas, lasīt var un jāaudzē kaut kā tā pieredze, gan jau būs labi. (Publicēta 02.04.2020)

“Mani pārņēmusi dīvaina sajūta, ka zaudēju pār visu kontroli, neesmu pie tādiem apstākļiem radis, taču nemēģinu arī pretoties. Starp visiem ieplānotajiem pienākumiem nav neviena tāda, kuru nevarētu atlikt uz vēlāku laiku vai arī atmest pavisam un bez nožēlas. Mūsu priekšā ir kaut kas daudz lielāks, kas ir pelnījis mūsu uzmanību un cieņu. Kaut kas tāds, kas prasa lielu upurēšanos un vislielāko atbildību, uz kādu vien esam spējīgi.”

Protams, ļoti aktuāla eseja par tieši šobrīd notiekošo. Par to, kas skar mūs visus, lokies kā gribi. Jā, tiem, kas nestrīdas ar veselo saprātu, varbūt te nebūs daudz pārsteigumu. Un tomēr tā bija savā veidā ļoti nomierinoša, jo ikviens no mums šobrīd iet cauri visiem tiem pašiem posmiem un emocijām, un bija patīkami lasīt kaut ko loģisku un sakārtotu par to visu, nevis sazvērestības teorijas un puspatiesības. Nē, šī grāmata nesniegs atbildes, bet varbūt palīdzēs saņemties, sakoncentrēties un kļūt stiprākiem.

“Vienīgā mums pieejamā vakcīna ir mazliet nepatīkama apdomības forma.”

P.S. Protams, mans vērtējums, iespējams, ir emocionāli pārspīlēts :) Bet esmu piekususi mierināt. Gribu tapt mierināta. Un to Paolo izdarīja. (Publicēta 02.04.2020)

Tas ir stāsts par jaunu sievieti, kurai nebija bijusi nekāda dzīves pieredze, taču tas viss mainījās, kad satika savu 1. vīru! Diemžēl šīs tikšanās dēļ 20 gadus bija jāuztraucas par savu un bērnu dzīvībām... Vairāk var redzēt viņas facebook lapā https://www.facebook.com/skolotajamara/ (Publicēta 29.03.2020)

Grāmata aizrāva, jo nav muļļāšanās uz vietas. Diezgan konkrēti - ir problēmas, ir to iztirzājumi un blakusprodukti - ķēdes reakcijas, kā arī secinājumi un risinājumi. Daudz kas ir ārsta rokās, bet pamatu pamatā - lielākais spēks un varēšana ir pašā. Šī apziņa vien ir daudz vērta. Un galvenā varone to zina, tādēļ arī ir rezultāts! (Publicēta 27.03.2020)

Stāsts - piedzīvojumu romāns, kā vēl to nosaukt? Bet ievelk, jo notikumu pavērsieni un filozofija visu saliek pa plauktiņiem. Tādā nelielā formātā ietilpst tik daudz informācijas, ka šī grāmata ir kā esence, no kuras katrs lasītājs var izsijāt sev to vajadzīgāko un noderīgāko. Secinājums: lai varētu tiekties uz augšu, ir kārtīgi jāatsperas pret bedres sienām! Priecē, ka būs turpinājumi! (Publicēta 27.03.2020)