Lasītāju komentāri

Viegli lasāma. Romantika, kaisle. (Publicēta 05.02.2019)

Man loti patik , daudz lasu ezoteriku , si ir viena no manam milakajam gramatam (Publicēta 03.02.2019)

Ir patīkami, ja dzīve veidojas pēc paša cilvēka vēlmēm, bet, ja rodas problēma, tad to ir jāatrisina. Tā radās ideja par viesnīcas "Kliņģerīte" izveidošanu, bet viesnīcas iemītniekiem radās iespēja atrast meklējamo, ieraudzīt dzīvi citās krāsās un nonākt līdz risinājumam.
https://domgraudi.blogspot.com/2019/02/vislabaka-eksotiska-viesnica-klingerite.html (Publicēta 02.02.2019)

Neskatoties,ka grāmatas autore ir ļoti emocionāls cilvēks,tomēr viņas redzējums un viedokļi par visu,kas notiek,ir ļoti objektīvi.Priecājos,ka pār negatīvajām lietām Latvijas vēsturē viņa vēl no savas puses nav pārklājusi ķengu un dubļu kārtiņu,kā tas ir lasīts citās atsaucēs...tomēr pasniedzot sava laika ritējumā pieredzēto ar loģisku precizitāti un ,,kā bija,tā pastāstu,, nostāju. Domāju,ka citi politiķi arī varētu sākt šādu pieeju praktizēt,lai mēs iepazītu vinus tuvāk no cilvēciskā faktora mēroga:) (Publicēta 02.02.2019)

Pamatīga vilšanās! Seksa ainas vienkārši stulbas! (Publicēta 01.02.2019)

Ar piespiešanos izlasīju apmēram 30 lapaspuses, galīgi garām, ļoti garlaicīgi.Seksa ainas neinteresantas, nokopētas no ārzemju autoru grāmatām. (Publicēta 01.02.2019)

Aizraujosa no pirmas lappuses.Viegli lasama un vispar iesaku.Man patika. (Publicēta 01.02.2019)

Jau grāmatas lasīšanas laikā man gribējās, lai kāds uzdāvina tādu kalendāru, pilnu optimisma un dažreiz banālu, dažreiz vērtīgu padomu. Pēc ilgāka lasīšanas pārtraukuma šis darbs šķita tāds svaiga gaisa malks, uzmundrinošs, viegls, ne tikai optimisma, bet arī dzīves realitātes piesātināts. Abi galvenie varoņi, protams, ir tipiski šādiem vieglā žanra romāniem un nekādas dziļas, filozofiskas attiecību peripetijas te nav jāmeklē, vienkārši jābauda grāmatas sniegtais asprātīgais rotaļīgums un nebūtu slikti aizņemties arī kādu no mazajām dzīves gudrībām laimīgākai un nedaudz bezrūpīgākai eksistencei. (Publicēta 30.01.2019)

Grāmata man ļoti, ļoti patīk. (Publicēta 30.01.2019)

Modai ir 82 gadi un viņa pamazām kļūst arvien aizmāršīgāka. Nevis tā aizmāršīga, kad tu aizej uz otru istabu un īsti neatceries, kāpēc tur gāji, bet tā, ka viņa vairs neatceras, kā sauc priekšmetus, vai to, ka pirms pusstundas uztaisīja tējas tasi un pēc tam to atstāja kaut kur priekšnamā. Vai ka vakar bija veikalā un nopirka četras bundžas konservētu persiku. Un aizvakar arī. Bet vienu lietu Moda zina gan - viņas draudzene Elizabete ir pazudusi. Varbūt tam ir kāda saistība ar Modas māsas Sūkijas pazušanu pirms teju 70 gadiem. Lai nu kā, Moda visus svarīgos faktus pieraksta uz lapiņām. Tomēr tās mēdz pazust un sajukt, un galu galā vispār nav saprotams, vai fakti uz tām ir hronoloģiski.

Kad paņēmu lasīt šo grāmatu, biju laimīgā neziņā, cik grūti man ar to ies. Ne tāpēc, ka grāmata būtu slikta, drīzāk pārāk pārliecinoša. Modas atmiņa iet mazumā ar katru lappusi, bet ne viņas apņemšanās un rīkošanās. Atliek novērsties no viņas uz piecām minūtēm, kā viņa jau ir paspējusi kaut kur aizšaut ģēlās, meklējot Elizabeti vai kādu citu patiesību, lai pēkšņi darbības vidū aizmirstu, kas viņa ir, ko meklē un kur atrodas. Un lielākoties man bija tiešām grūti lasīt par šo Modas apjukumu, par to, kā viņas prāts pamazām aizmaldās prom, jo tas viss man šķiet pārāk biedējoši - ja tu vairs nevari uzticēties pats sev, tad kas no tevis ir atlicis? (Publicēta 30.01.2019)