Apgaismības dialektika. Filosofiski fragmenti. Grāmatu, kas ir atstājusi nozīmīgu ietekmi uz 20. gadsimta filozofiju, socioloģiju, kultūru un politiku, Frankfurtes skolas filozofi Makss Horkheimers (1895 – 1973) un Teodors Adorno (1903 – 1969) sarakstīja II Pasaules kara laikā, atrodoties emigrācijā ASV. Abu autoru kopdarbs ir viens no nozīmīgākajiem modernitātes kritikai veltītajiem darbiem, kā arī vērienīgs ekskurss Rietumu kultūras vēsturē no Odiseja līdz 20. gadsimta totalitārismam un kultūras industrijai. Grāmata ir mēģinājums parādīt Rietumu civilizācijas pašdestrukcijas tieksmi, saistot to ar saprāta ideju, ko apgaismība un modernā zinātne ir pārvērtusi par iracionālu spēku, kas valda ne vien pār dabu, bet pašu cilvēci. Cilvēku sabiedrības racionalizācija ir novedusi pie totalitārajiem režīmiem, kas noliedz cilvēka brīvību. Autori sniedz pesimistisku Rietumu civilizācijas diagnozi un secina, ka racionālisms nenoved pie cerētās cilvēces emancipācijas, un tādēļ apgaismības projekts uzskatāms par neizdevušos. Vienīgā, kas vēl iestājas par indivīda autonomiju un laimi, ir māksla.
Vācu filozofs un sociologs Makss Horkheimers Frankfurtē dibināja un vadīja Sociālās izpētes institūtu (1930 – 1941), kurā attīstīja jaunu interdisciplināru kustību - kritisko teoriju, kas apvienoja marksismā balstītu politisko filozofiju ar sociālajiem un kultūras pētījumiem. Tieši ”Apgaismības dialektika” ir centrālais kritiskās teorijas sacerējums. Savukārt Teodors Ludvigs Vīzengrunds Adorno, kurš bija viens no vadošajiem Frankfurtes filozofiskās skolas pārstāvjiem, rakstīja arī par socioloģiju, muzikoloģiju un psiholoģiju.
Tulkojis Ivars Ijabs. Dizains: Ingrīda Zābere.
