“Kaut mums izdotos sevī vai sev līdzīgos atrast vismaz kaut kādu dzejošanai radniecīgu darbību! Tās izpēte ļautu mums cerēt gūt pirmo skaidrojumu dzejnieka [veiktajai] radīšanai. Un tiešām, izredzes pastāv — pašiem dzejniekiem tīk mazināt distanci starp viņu savdabību un vispārējo cilvēka būtību; viņi mums tik bieži apgalvo, ka katrā cilvēkā slēpjas dzejnieks un ka pēdējais dzejnieks nomiršot tikai līdz ar pēdējo cilvēku.”
(No esejas “Dzejnieks un fantazēšana”)
Eseju krājumā iekļautajos darbos Freids runā par mākslu un mākslinieku (dzejnieku, rakstnieku, gleznota?ju utt.). Caurviju moti?vs ir fantaze?šana un neapzina?ta?s darbi?bas.
Kā rodas šausmas un to atveide mākslā, kā neirotiķu ?imenes romāns atspoguļojas mūsdienu lieteratūrā, kā kādreizējā velnapsēstība atveidojas tagadējā dzīvē, kā dzejnieki dzejā dziedinās – šie ir tikai daži motīvi, par kuriem Freids raksta kopumā deviņās krājuma esejās.
No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs
