Kad 1913. gadā bijušajās smilšu kāpās pacēlās kokrūpnieka, miljonāra, mecenāta Augusta Dombrovska un viņa uzticamo līdzgaitnieku izlolotā un uzceltā jaunā Ziemeļblāzmas pils, visi to uztvēra kā apliecinājumu “Latvieši var!”. Vecmīlgrāvis kļuva par nozīmīgu kultūras centru, uz kuru cilvēki pa ūdens ceļiem devās no visas Rīgas. Majestātisko, arhitektoniski savdabīgo stateniskā jūgendstila celtni gaišu dara daudzi lielie logi, bet spožu gaismu tajā ienes neatlaidīgais darbs un apbrīnojami dzīvotspējīgās tradīcijas, kas turpinātas vairākās paaudzēs gan spītējot grūtiem laikiem, gan priecājoties par savu valsti. Varbūt spēku visiem dod paša Dombrovska tēva izvēlētais neierastais nosaukums? Ziemeļblāzma! Jā, arī tas. Te allaž spēlēts teātris, dziedāts, dejots, gleznots, uzņemts kino, rīkoti svētki. Pat “kaimiņu celtnes” pilij bijušas neparastas — Latvijā pirmais bērnudārzs un pirmā jaunrades māja — “Burtnieku nams”, kas saistīts ar vairākām neizdzēšamām lappusēm mūsu kultūrā. Brīnišķīgā pils, saudzējot un renovējot vēsturisko mantojumu, pirms desmit gadiem ir veiksmīgi atjaunota, tā pulcina amatierus un profesionālus māksliniekus, lai apmeklētājiem sniegtu neaizmirstamus mirkļus. Vai Ziemeļblāzmā viss jau piepildīts un sasniegts? Noteikti ne! Augusta Dombrovska nerimstošais gars šeit allaž ir klātesošs un neatslābstoši vēro, kā tiek izpildīta viņa testamentā ierakstītā vēlēšanās par atstāto mantojumu un namiem — “.. tos atdodu savai mīļai latvju tautai!”
