Runāt par slimībām, vecumu un nāvi nav viegli – īpaši ar bērniem. Horvātu rakstniece Iva Bezinoviča-Haidona uzrakstījusi par šo tēmu aizkustinošu stāstiņu, kas var kļūt par labu palīgu sarunai ar bērniem par vecumu, mirstību un mūžīgo mīlestību.
Stāstiņā “Mana vecmāmiņa mani nepazīst” atainotas attiecības starp Emmu un viņas vecmāmiņu Zrinku, kura strauji sāk aizmirst cilvēkus un notikumus. Agrāk vecmāmiņa Emmai vienmēr atbildēja: “Labi!” – un viņas devās pārgājienos un nakšņoja teltī, viņas skrēja un brauca ar riteņiem, viņas peldējās jūrā, ierīkoja slēpņus un būvēja mājiņas kukaiņiem, zīmēja komiksus, lasīja avīzes, rakstīja pasakas. Nekas nebija neiespējams! Vecmāmiņa visu zināja, visu varēja! Līdz kādu dienu vairs nevarēja.
Grāmatā “Vecmāmiņa mani nepazīst” ilustrācijām ir tikpat liela nozīme kā tekstam, un slovēņu mākslinieces Hanas Tintoras zīmējumi sirsnīgi ataino gan Emmas un vecmāmiņas jautros piedzīvojumus, gan sajukumu, kas rodas atmiņu traucējumu dēļ. Galu galā tētis pēc skumjiem un asaru pilniem brīžiem Emmai saka: “Zini, kad vecmāmiņas vairs nebūs, arī tad viņa būs ar mums. Mēs par viņu daudz domāsim un runāsim, un vienmēr būsim laimīgi, viņu atceroties.”
Grāmatu no horvātu valodas tulkojusi Santa Domijana-Zviedre.
