Pasaulslavenā vācu apgaismības dzejnieka, domātāja un zinātnieka Johana Volfganga Gētes (1749–1832) traģēdija klasiskajā Raiņa tulkojumā. Mūžīgās patiesības meklētāja Fausta tēls saviļņoja rakstnieku jaunības gados un nepārstāja interesēt līdz mūža galam. Tautā zināmo nostāstu par gudro, drosmīgo, veiklo vīru Gēte interpretēja filozofiski un radīja traģēdiju par doktoru Faustu, kurš nenoguris meklē atbildi uz mūžīgajiem jautājumiem: kas ir visa pamats, no kā viss radies, kāda ir dzīves jēga?
Traģēdijas II daļā Fausts atsakās no visa, kas varētu dot personisku laimi, – no mīlestības, bagātības, iespējas baudīt mākslu, no pagodinājumiem un dzīves galmā. Tas viss Faustam šķiet tukšs, pārejošs. Titāniska darba rezultātā viņš īsteno savu ieceri: nosusina jūru, to pārvēršot par ziedošu pilsētu, kurā dzīvo brīvi un laimīgi cilvēki. Fausts mirst ar līksmu apziņu, ka vismaz sirmā vecumā ir sagādājis mirkli, par kuru var sacīt:
„Tu esi skaists! Jel kavējies!
Viss, ko es radīju pa dzīves sprīdi,
Ne mūžos nevar izgaisties.”
Rainis, pirmais Gētes mūža darba latviskotājs, par šo darbu rakstījis:
„„Fausts” ir stiprā pils pret seklumu.”
Savukārt Jānis Sudrabkalns raksturo tulkotāja veikumu:
„„Fausta” tulkojums pierādīja, ka latviešu valodā var izsacīt vissarežģītākās domas, ka tai pieejami poēzijas smalkumi un filozofijas dziļumi.”
