Gluži tāpat kā par Josifa Brodska daiļradi ir teikts, ka tā ir kādas acs zīlīte, kas fiksē pasauli īsi pirms kodolsprādziena, arī Andra Zeibota jaunais dzejoļu krājums sevī uzsūc cilvēka esamības, refleksijas un kultūras kvintesences īsi pirms mirkļa, kad tas kļūst nenozīmīgi. Nav nekāds brīnums, ka šāds skata punkts un tā perspektīva ļauj radīt tādas poētiskas gleznas, kādas līdz šim latviešu literatūrā nav bijis. Dzejoļu krājums “Plīva” ir savpata radošā pulsa apliecinājums, kas skan ārpus ierastajām laika koordinātēm, gluži kā no citpasaules saņemts signāls. Neērti poētiski vaicājumi par esmi, cilvēcību, vēstures un kultūras ritu šo krājumu pielīdzina episkam vēstījumam, kurš mums kā arheoloģisks atklājums ir pieejams fragmentāri.
