Pirms tūkstoš gadiem Armēnijas Narekā dzīvoja garīdznieks un dzejnieks Grigors, un kalpoja Dievam, savai kristīgai tautai un armēņu valodai. 2015. gadā patālajā Romā pāvests Francisks viņu piepulcināja “Baznīcas skolotāju” pulkam. Sīvās savstarpējās “ieskaites” starp ķeceriem “monofizītiem” un mums “diofizītiem” jeb halkedoniešiem nu pieder pagātnei: zvans! Vai Dievs būtu visiem jau izlicis atzīmes? Nē ? viņam mūsu trokšņainā diskusija šķitusies nebūtiska. Dzejnieks tika aicināts izsacīt kaut ko no tā, ko nevar pateikt viņa Radītājs. Dievs ir visvarens, tāpēc nevar pateikt: “Es nevaru!” Dievs neies liekuļot, sak “Es nožēloju!” Šaubas pieder tam, kas tikai vēl top (mācītājs Taivāns teiktu “jau top!”). Varbūt tādēļ esam ? lai nostaigātu dievišķās Tapšanas ceļu?
