Voltērs lietuviešu bajāres Martas Skovroņskas – cara Pētera I sievas un Krievijas pirmās imperatores Katrīnas I – dzīvi ir raksturojis kā “visneticamāko stāstu par XVIII gadsimta Pelnrušķītes augšupceļu”. Taču šis romāns, kas balstīts autentiskos attiecīgā laikmeta avotos, sagrauj jebkādus pasaku stereotipus.
Rīts, kas aizsāk imperatores agonijas pēdējās divpadsmit stundas. Nepielūdzami tuvojoties nāves un Dieva tiesas mirklim, šajā pasaulē izsīkstošais laiks Katrīnas atmiņā izkārto atmiņas, kas kļūst par dzīves pārskatu.
Varas virsotni sasniegusi valdniece, sieviete, kura pārkāpusi brieduma slieksnim, atkal un atkal dzemdējoša un sērojoša māte, dižena cilvēka sieva. Divi ceļojumi – uz Rietumiem un uz Austrumiem – liks viņai aizdomāties, kāda ir impērija, kuru veido viņas vīrs, un par ko kļuvusi viņa pati. Viņa, kas stojiski norij pazemojumus, slepus palīdz Aleksandram Menšikovam, balansē starp varu un bezdibeni, nožēlas grauzta, dumpīga. Liktenis viņai piešķīris gandrīz visas lomas, kādas vien sievietei var tikt. Taču pēdējā ceļojumā pa savas dvēseles dziļākajiem nostūriem viņa meklē atbildes: vai vara atbrīvo vai iesloga? Uz kuru pusi nosvērsies Pastarās tiesas svaru kausi?
No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere
