Katram laikmetam arī literatūrā ir savi liecinieki. Annas Brigaderes autobiogrāfiskajai triloģijai un Valža “Staburaga bērniem” par 19. gadsimta beigām un Vizmas Belševicas triloģijai par Billi, kura vēsta par 20. gadsimta 30.—50. gadiem, tagad pievienojas Ingunas Cepītes “Ulsiks”, stāstot jau par jaunākiem laikiem — 20. gadsimta 60.—70. gadiem, grāmata, kura — es patiesi ceru! — sagādās lasītprieku gan pieaugušajiem, gan bērniem. Novēlot grāmatai un Ulsikam ilgu mūžu. Juris Zvirgzdiņš, rakstnieks.
Grāmata ir precīzs mūslaiku radījums — gan memuāri, gan literatūras fakts. Tā urda allažīgo jautājumu kontrapunkta situācijā — kas notika un notiks, kad Ulsiks pārtaps gluži citā radībā, izdzīvojot savu likteni, un kas paliks dzīvei kā nemirstīgā bērnības daļa. Šajā grāmatā es ļāvos kā uvertīrā — apsolījumā, taču ar visu nākotnes neizbēgamo tamtamu paredzējumu apvārsnī. Gundega Repše, rakstniece.
Pa gaišu taku ir viegli iet pat tumšā laikā. Ingunas Cepītes grāmata ir tāda taka 20. gadsimta 60. un 70. gados — uz bērnību un caur bērnību līdzās ķibeļu magnētam Ulsikam (tā sauc meiteni!) delverībās un pasaules vērojumā, kas neizdāļā vērtējumus, bet dalās priekā par katras dienas pirmreizību. Mūzikas klātbūtne un stāsti par vecāku koncertbraucieniem ir liecība par grāmatas autobiogrāfiskumu, kas šķietami bērniem rakstīto pārvērš par laikmeta dokumentu. Anita Rožkalne, literatūrzinātniece
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis.
Grāmatas vāka noformējumā izmantota fotogrāfija no autores krājumiem.
