Laupītājs (Der Räuber, 1925) ir vēlīns un izteiksmes līdzekļu ziņā visradikālākais Valzera romāns – tāda bezmērķīgas esības fragmentu plūsma, kuru ne velti salīdzina ar kaleidoskopu. Laupītājs staigā un stāsta par savām iemīļotajām (Edīti un Vandu), salīdzina viņas, cīnās ar istabu saimniecēm un viņu tīkojumiem. Viņam it kā nav savas (intīmās) telpas, bet ir šī plašās pastaigas oikumēne, kurā pazib (“nevainīgā pastaigas solī paiet garām”) daudzi notikumi un rodas dažādas pārdomas, atziņas, patiesības, akurāt kā peripatētiķiem. Nejauši un šķietami nevainīgi nāk gaismā apslēptais, uz robežas esošais, turklāt Valzera novērojumu trāpīgums un smalkais humors nebeidz vien sajūsmināt lasītājus arī mūsu dienās.
