Italo Kalvīno (1923–1985) ir viens no visu laiku izcilākajiem itāļu rakstniekiem. Viņa daiļrade ir pārsteidzoši daudzveidīga: neoreālistiski stāsti un romāni jaunības gados, pakāpeniska attālināšanās no sociālajām un politiskajām tēmām, pievēršanās filosofiski iekrāsotai fantastikai, kam seko aizraušanās ar strukturālismu un semiotiku. Kalvīno interesējas par ars combinatoria un arvien vairāk matemātisku kombināciju rotaļu ievieš arī savos tekstos. Tieši šim kombinatorikas posmam ir piederīgas gan abas latviski jau iztulkotās grāmatas “Neredzamās pilsētas” un “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” (pirmizdotas attiecīgi 1972. un 1979. gadā), gan arī pēdējais autora prozas darbs “Palomars” (itāliski 1983. gadā).
To veido 27 teksta daļas, un katra no tām ir numurēta ar trim cipariem no 1 līdz 3, attiecīgi atspoguļojot tekstā savīto triju veidu pieredzes proporciju. Ar 1. tiek apzīmēta vizuālā pieredze, vērojums, kura objekts lielākoties ir daba, un tekstuāli šīs nodaļas visbiežāk ir apraksta formā; ar 2. tiek apzīmēta antropoloģiska un kultūras pieredze, par pārdomu objektu šajās daļās kļūst sabiedrībā pieņemtās zīmes, simboli, valoda un to nosacītība, un šīs daļas vairāk līdzinās īsiem stāstiem; savukārt ar 3. tiek apzīmēta filozofiskā pieredze, meditācija.
Kalvīno izsmalcinātos tekstus latviešu valodā tulkojusi Dace Meiere – liela šī autora cienītāja, kura par abiem iepriekšējiem viņa grāmatu tulkojumiem nominēta Latvijas Literatūras gada balvai par gada labāko tulkojumu.
