Starp visu citu, kas ar cilvēku notiek, dzīvojot laiku no rīta uz rītu, ir kaut kas tāds, kas bez atstājas un bez izejamām dienām nāk līdzi un turpinās: dzīvība. Bet zināms, ka dzīvības laiks ir iešana gan pa cita, gan paša uzietām un iemītām takām. Zināms, ka dzīvības laiks ir grambu un nelīdzenu vietu pamanīšana gan ar cita pasniegtu, gan paša sarūpētu gaismekli. Tieši tā iešana no rīta uz rītu arī tad notiek – cauri rītausmām, dienām un naktīm, cauri gadalaikiem un kopā ar paša domām. Notiek dziļā vienpatībā un draugu klātbūtnē, barā, klusumā, vientulībā un burzmā. Notiek, izejot cauri ielejām, lai pēc tam beidzot uzkāptu kādā nieka mazā pakalnā, kas pašam kāpējam šķiet īsts Gaiziņš. Viss notiek laikā, kamēr pa platiem ceļiem, caur ielu līkumiem un pa nieka mazām taciņām – un dažkārt arī bez jebkādas takas, tikai ar sirds maņām svinam savu laiku ātri zūdošajās dienās no rīta uz rītu.
