Dženas Andersones pirmais stāstu krājums “Dadži” jau ieguvis plašu lasītāju interesi un speciālistu atzinību. Tas tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Spilgtākā debija” un saņēma speciālbalvu Egona Līva piemiņas konkursā “Krasta ļaudis”.
Tagad pie lasītājiem dodas rakstnieces otrā grāmata “Sainis”, kurā iekļautie skarbie, neparastie stāsti vēsta par cilvēka identitātes, sava “es” meklējumiem saistībā ar vainas apziņu, pienākumu slogu un katra indivīda lomu sabiedrībā. Sainis – tā ir nasta, ko cilvēks nes līdzi visu savu dzīvi, bieži vien pats neapzinoties, kas viņam to uzlicis, kāpēc un uz kurieni viņš to stiepj.
“(..) vainas izjūta nolīst pār muguru kā silts, mierinošs lietus jūnijā. Vaina liek atkal celties un iet. Vaina mudina un kņudina. Vaina – tā ir tāda maza pātadziņa, kas uzšauj pa smadzenēm. Un tu šaujies augšā kā nātru sadzelts. Tu visu laiku esi kustībā kā tāds vilciņš. Ar vainas dopingu smadzenēs tu vari darīt lielas lietas. Tu kļūsti par pārcilvēku. Par varoni. Par jebko, kas nepieciešams, lai apslāpētu šo izjūtu. Tavs darba spars ir tik liels, ka tu vairs neesi tu pats.”
