Pasaulē pieaug interese par to, kādas varētu būt bijušas pilsētas, ja realizētos visas plānotāju, arhitektu un inženieru idejas. Tā ir savdabīga nebijušu sajūtu restaurācija, vēlēšanās staigāt pa celtnēm, kuras nekad nav tikušas uzbūvētas. Ir izdotas grāmatas par neuzbūvēto Hamburgu, Milānu, Ņujorku un citām pilsētām. Arī paralēli reāli eksistējošai Rīgai pastāv iedomātā pilsēta, kāda nekad nav bijusi, vai tā, kuras vairs nav pēc divu pasaules karu postījumiem.
Rīgai īpaši bagāts ar būvniecības iecerēm ir bijis garais 20. gadsimts, kas sākās ar pilsētas 700 gadu jubilejas svinībām un starptautiska arhitektu konkursa vīzijām par jauna rātsnama būvniecību Bulvāru lokā. Tās saglabājušās tikai žurnālu un avīžu lapās, jo tolaik vēl nebija Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Latvijas Arhitektūras muzeja, kas pēc dibināšanas 1995.gadā sāka veidot projektu krājumu. Šodien nerealizētie projekti ir rītdienas pagātne un tā varētu būt ne vien interesanta, bet arī pamācoša.
Autors ilgstoši strādājis Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Latvijas Valsts arhīvā, Rīgas pilsētas un Pierīgas pašvaldību būvvalžu arhīvos, projektēšanas birojos un attīstības aģentūrās, bibliotēkās, pētot pēdējās desmitgadēs radītos projektus, kā arī jaunus materiālus un publikācijas par galvaspilsētas arhitektūru visā iepriekšējā gadsimta garumā. Izdevniecība „Zinātne” 1998.gadā izdeva Jāņa Lejnieka grāmatu „Rīga, kuras nav”, kurā apskatīta pilsētas arhitektūras un plānošanas vēsture no 1900. gada līdz 1996. gadam. Pēdējos divdesmit gados ir nākušas klajā jaunas publikācijas par Rīgas attīstību, kuras autors izmantojis radot jaunu analītisku darbu.
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes atbalstu.
Aija Lejas-Sausa, tulkojums angļu valodā.
